Hyundai i20 Active Cross ir tas pats mazauto i 20, tikai nedaudz augstāks, nedaudz drosmīgāks, turklāt atsvaidzinātajam modelim mazie turbomotori ir sapāroti ar 7DCT moderno divsajūgu automātu

Pseidokrosoveri, proti, paaugstinātas virsbūves auto ar priekšējiem velkošajiem riteņiem ir šobrīd modes prece Eiropā, un nekas neliecina, ka paredzamā nākotnē tie zaudētu savu aktualitāti.

Kāpēc tas būtu jāpērk

Kāpēc i20 Active Cross pirkt, ja jau ir klasiskais i20 hečbeks? i20 Active Cross ar plastmasas moldingiem un plastmasas uzlikām ir brašāks un «firmīgāks» auto. Tas nav tik parasts kā i20, ko pēdējos gados plaši izmanto dienesta vāģiem. Līdz ar to i20 Active Cross vairāk mērķēts uz privātpersonām, ko apliecina arī pašmāju Hyundai tirdzniecības pārstāvju novērojumi. Par lielāku koķētēšanu ar privātpersonām norāda arī tas, ka i20 Active jau standartā būs ar Comfort aprīkojumu, kas i20 ir jau otrais aiz bāzes versijas. Aprīkojuma listē ir vēl vairāki noderīgi komforta elementi, tostarp sēdekļu un stūres apsilde, dažādi elektroniskie asistenti un citi komforta sajūtas veidotāji. Par papildu samaksu var iegūt pat ādas salonu, nošūtu sarkaniem diegiem. Cits jautājums, vai tādu mazajam auto vispār vajag, bet, ja nu atradīsies feinšmekeri, tad ziniet – tādu var dabūt. Tas tiesa, ka plastmasas moldingi un plastmasas uzlikas zibenīgi izmaina i20 izskatu. Tas kļūst vizuāli pievilcīgāks un vīrišķīgāks. Savukārt par diviem centimetriem palielinātais klīrenss izmaina automašīnas gaitu, kas kļūst komfortablāka un imūnāka pret ceļa nelīdzenumiem vai ceļa apmalēm. Tas ir arī galvenais palielinātā klīrensa mērķis, jo neceriet, ka ar šo priekšpiedziņas mazauto un 16 centimetru lielo klīrensu varēsiet iekulties un pēcāk arī izkulties no dziļākiem bezceļiem. Tam auto nav paredzēts! i20 Active Cross ir tipisks pilsētas auto, tikai ar daudzveidīgāku aprīkojumu pilsētām, kur ielas vai pagalmi ir tādi, kādi tie ir, piemēram, Rīgā. Kompakti izmēri, lieliskas manevrēšanas spējas ir kā radītas šādam uzdevumam, turklāt tā izmantošanu neietekmēs gadalaiku maiņa.

Hyundai i 20 Active ir tas pats mazauto i20, tikai ar biezākām bruņām un paceltiem lindrakiem, kas vizuāli piešķir sajūtu, ka šis mazauto ir bezbailīgāks un arī lielāks

Par diviem centimetriem lielāks klīrenss nekā standarta i20 hečbekam, paver jaunas durvis uz to pircēju auditoriju, kam 16 centimetri silda sirdi, braucot pa ikdienas maršrutu, kas nav gluds kā maza bērna vaigs. Otra būtiska iezīme, ka i20 Active būs jau standartā ar Comfort aprīkojumu, kas i20 jau skaitās kā otrais, aiz askētiskās bāzes versijas. Aprīkojuma listē ir vēl vairāki noderīgi komforta elementi, tostarp sēdekļu un stūres apsilde, dažādi elektroniskie asistenti un komforta sajūtas veidotāji. Bez plastmasas moldingiem i20 Active ir treknāka izmēra priekšējie un aizmugurējie miglas lukturi, kas diezgan atklāti kopē pirmās paaudzes Škoda Yeti stilu. Priekšējā heraldiskā reste ir apgriezta otrādi. Tas viss padara auto vīrišķīgāku, lai interesentiem rastos jautājums, vai tik Hyundai i20 Active nav ieplānota arī pilnpiedziņas versija. Nav gan. Vismaz pagaidām ne. Ar brangāku aprīkojumu un džipiskāku ārieni Hyundai i20 Active arī cenā būs manāmi dārgāks pirkums. Bāzes modelis pašlaik maksā, sākot no 14 900 eiro.

Jaunākās paaudzes Opel Astra ir nobriedusi atgriezt iepriekšējo gadu spozmi, kas pēdējos gados ne tikai uz klasisko, bet arī uz jauno konkurentu fona ir krietni pabalējusi

Vieglāka un kompaktāka pēc saviem apkārtmēriem, bet pēc ražotāja solītajiem salona izmēriem tā ir pamanījusies kļūt ērtāka nekā līdz šim, palielinot ērtības gan priekšā, gan aizmugurē sēdošo kājām.

Opel Astra ir viena no sava žanra klasiķēm, kura allaž likusi saspicēt ausis pircējiem Eiropā. Lai ieintriģētu auditoriju, tostarp arī tos, kas iepriekš nav pievērsuši uzmanību Opel kompaktklases modelim, jaunā Astra ceļ galdā veselu lērumu dažādas aktīvās un pasīvās drošības sistēmas, kas parasti ir sastopamas augstāka plaukta automobiļiem. Līniju un ceļa zīmju lasītājs, pirmssadursmes brīdinājuma sistēma ar autonomo bremzēšanas funkciju, aklās zonas brīdinājuma sistēma, distances ievērošanas palīgsistēma ir tikai daļa no visiem t.s. bling-bling palīgiem, ko ir iespējams piešūt Astra mundierim. Tajā pašā laikā standarta jaunie krēsli ir gaužām neērti un noteikti nav piemēroti garākiem pārbraucieniem. To uz savas ādas izbaudīja šo rindu autors, kas bija izvirzījis mērķi ar jauno Astru aizbraukt līdz Tallinai un atpakaļ. Nākamajiem Astra pircējiem noteikti vajadzēs piemaksāt vismaz 353 eiro, lai pilota un blakussēdētāja krēsliem iegūtu regulējamu atzveltnes izliekumu un izbīdāmu sēdekļa apakšējo daļu. Visbeidzot tiem, kas vēlas maksimāli palutināt savu mugurkaulu, nāksies pirkt Astru dārgākajos – Innovation vai Dynamic – izpildījumos un saņemt zaļo gaismu par 2017 eiro piepirkt klāt vācu ortopēdu savienības atzītos AGR priekšējos krēslus, kam bez daudzveidīgām regulēšanas iespējām ir pieejamas arī masāžas un ventilācijas funkcijas. Jāpiebilst, ka Astras aizmugurējie krēsli arī nav labsajūtas etalons, vietas kājām ir kļuvis vairāk, taču pati sēdpozīcija ir pārāk dziļa un nav diez ko relaksējoša.

Eiropas transporta platforma Bolt uzsāk automašīnu koplietošanas “Bolt Drive” pakalpojuma sniegšanu Rīgā un Jūrmalā.

Automašīnas būs iespēja iznomāt, izmantojot lietotni “Bolt”, kas klientiem ļaus kartē redzēt sev tuvākos transportlīdzekļus un rezervēt sev vēlamo.

Rīga un Jūrmala ir otrā un trešā pilsēta Eiropā, kurā būs pieejams “Bolt Drive”. Automašīnu koplietošana būs daļa no “Bolt” mobilitātes piedāvāto rīku klāsta, lai palīdzētu pilsētām pārorientēties no privātajām automašīnām uz ilgtspējīgām alternatīvām. Uzņēmums Latvijā jau piedāvā kopbraukšanas un elektrisko skrejriteņu nomas pakalpojumus.

“Bolt Drive” automašīnas var izmantot braucieniem gan pilsētā, gan ārpus tās. Tiek piedāvāts plašs transportlīdzekļu klāsts, tostarp Toyota RAV4, Audi Q2, Audi A3, Volkswagen T-Roc un Volkswagen T-Cross, Toyota C-HR, Toyota Corolla, Hyundai i20 un citi.

Francijas autobūves uzņēmums «Groupe PSA», kam pieder «Peugeot», «Citroen», «Opel», «Vauxhall» un DS zīmoli, brīdinājis par iespēju slēgt rūpnīcu Anglijas ziemeļrietumos, ja šī ražotne breksita dēļ kļūs nerentabla, pirmdien vēsta laikraksts «Financial Times».

PSA vadītājs Karloss Tavaress norāda, ka uzņēmumam ir alternatīva Elsmīrportas rūpnīcai, kas ražo «Vauxhall Astra» un «Opel Astra» automobiļus, nodarbinot 1000 cilvēku.

«Ja apstākļi ir slikti un es nevaru to padarīt rentablu, tad man ir jāaizsargā pārējā kompānija,» «Financial Times» citē Tavaresa teikto.

Laikraksts vēsta, ka ražošana varētu tikt pārcelta uz Eiropas dienvidiem.

Aptuveni 80% no PSA Elsmīrportas rūpnīcā saražotajiem automobiļiem tiek eksportēti uz Eiropas Savienību.

Šogad arvien vairāk savu popularitāti lietotu automobiļu tirgū nostiprina dīzeļi, informē Auto asociācija.

Vairāk nekā 85% no ievestajiem vieglajiem pasažieru automobiļiem (M1) ir ar dīzeļdzinēju aprīkoti, kas ir par 3,4 procentpunktiem vairāk nekā pirms gada. Arī ievestā automobiļa vecums palielinājies līdz 11 gadiem, kas ir par ceturtdaļu gada lielāks, un nemainīgi – Vācija ir pārliecinoša vairākuma automobiļu iepriekšējā reģistrācijas valsts. Gandrīz puse ievesto automobiļu nāk no Vācijas.

2018. gada pirmajā pusē par 6% ir samazinājies lietotu pasažieru automobiļu imports, un līdz 30. jūnijam tika ievesti nedaudz vairāk par 23 000 lietotu vieglo pasažieru automobiļu, kas ir par 1500 vienībām mazāk nekā gadu iepriekš attiecīgajā laika posmā. Kur palika šie 1500 automobiļu pircēji? 400 nopirka jaunus automobiļus, bet atlikušie 1100+ izvēlējās automobili nemainīt, jo, iespējams, cena automobilim ar nodokļiem nelikās vairs tik pievilcīga.

Otro personu TOP pirmo vietu pēc Dienas Biznesa vērtējuma ieņēmis Uzņēmumu reģistra (UR) galvenā valsts notāra vietnieks Sandis Karelis, jo par viņu atrodams vislielākais skaits atklātu norāžu un pārmetumu Latvijas medijos, tostarp Dienas Biznesā.

Pārmetumi tieši skar iestādes darbību, bet aiz nekārtībām un bardaka pēc pašas iestādes reglamenta stāv S. Karelis, kurš ir patiesais UR vadītājs un kontrolē būtiskākos aspektus iestādes darbībā. TOP pirmās vietas ieguvēju nosakot, anonīmos vērtējumus Dienas Bizness vērā neņēma.

Ceļš no knapināšanās līdz pārmetumiem par tēriņiem un politikai

Sandis Karelis, šobrīd UR galvenā valsts notāra vietnieks, iestādē sācis strādāt 2001. gadā, savu pašreizējo stāvokli sasniedzot 10 gadu laikā. 2011. gadā viņš pirmo reizi kļuva par galvenā valsts notāra vietnieku un kopš tā brīža turpina pildīt šo amatu.

Otrās personas – milzu ietekme priekšnieku ēnā 

Dienas Bizness pēc uzņēmēju sniegtās informācijas intervijās, neformālās sarunās, norādēs...

Stājoties amatā, Sandim Karelim piederēja divas BMW automašīnas, nebija deklarētu uzkrājumu bankās vai skaidrā naudā. Pirmajos desmit gados S. Kareļa alga svārstījās no 5 līdz 12 tūkstošiem latu gadā. Šajā laikā amatpersona piepelnījās, gan strādājot SIA Securitas Latvia kā apsargs paralēli vecākā referenta darbam, gan vēlāk vadot pulciņu Iecavas Kultūras namā. Kļūstot par valsts galvenā notāra vietnieku, S. Karelis piestrādāšanu otrajā darba vietā uz laiku atmet. BMW nomaina jaunāks Opel Astra Caravan. Viņam pieder dzīvoklis Iecavā, uzkrājumi deklarācijā tā arī neparādās.

2019. gadā S. Karelis paralēli darbam UR bija Iecavas novada domes pašvaldības deputāts. Valdījumā parādās 2017. gada Citroen C4 Picasso un parādsaistības atbilstoši jaunas mašīnas iegādei. Alga izaugusi līdz 34 tūkstošiem eiro gadā. Vēl aizvien S. Kareļa deklarācijās neparādās uzkrājumi. Tur neizdodas atrast arī darījumus, kas būtu lielāki par 20 minimālajām mēnešalgām, lai arī automašīnas tiek pirktas un pārdotas, tādēļ jāpieņem, ka tie visi bijuši mazāki darījumi.

Mājienus par to, ka S. Karelis tomēr tērē vairāk, nekā iespējams, 2020. gada 22. septembrī izteica žurnāliste Dana Dravniece Vakara Ziņās, publicējot foto no Kareļu ģimenes ceļojuma uz Islandi 2020. gada janvārī un Abū Dabī, tostarp Dubaiju 2019. gadā. Tāpat žurnāliste sociālajā tīklā Facebook bija atklājusi, ka 2019. gadā visi Kareļi vai daļa šīs ģimenes locekļu pabijuši arī Londonā, Maltā, Spānijā, Sāremā, Grieķijā, Kiprā un tepat Pērnavā, apmeklējot spa. Proti, šis bezkaislīgais mājiens Vakara Ziņās patiesībā ir par to, ka nauda rodas kaut kur no malas, un tam par iemeslu ir paša S. Kareļa deklarācijas.

Proti, acīmredzami, ka pēdējā laikā ir pārdota automašīna, visticamāk, ka no 30 tūkstošu eiro gada algas rodas uzkrājumi, bet tie nav uzrādīti deklarācijā, un šo sīko neprecizitāšu dēļ rodas iespaids, ka amatpersonai ir nelegāli ieņēmumi. Pēc Dienas Biznesa aplēsēm, S. Karelis spēja apmaksāt ceļojumus un ģimenes izklaides kā vienīgais ģimenes pelnītājs, tomēr ir bijis nedaudz izklaidīgs finanšu uzskaitē, un 2018. gada deklarācijā vajadzēja parādīties naudas uzkrājumiem no automašīnas pārdošanas, kas vēlāk tiek tērēti ceļojumiem.

Tā mācība, ko Dienas Bizness saskata S. Kareļa karjerā un dokumentu kārtošanā, drīzāk ir ņemama vērā tālākās profesionālās darbības aplūkošanā, nekā mistiskās aizdomās. Proti, ja paša deklarāciju aizpildīšana, kas ir likuma prasība, iespējams, ir mazliet nepilnīga, tad kāda ir attieksme pret kārtību, veidojot dokumentus un uzskaiti Uzņēmumu reģistrā? Tad vēl startēšana politikā! Latvijas Republikas likumdošana neliedza S. Karelim būt Iecavas novada domes deputātam, tomēr tik augsta līmeņa amatpersonai savā dzīvē vajadzētu spēt nošķirt politisko varu no izpildvaras, lai arī pašvaldības ir zemāka līmeņa politiskā vara un tieši neizdod regulējumus UR.

Tas ir ētiskais princips demokrātiskā valstī, kuru vēl aizvien Latvijā ļauj pārkāpt, bet tajā pašā laikā vairums augstāko amatpersonu saprot būtisko robežšķirtni, uzsverot, ka šeit vērā netiek ņemti skolu direktori vai bērnudārzu vadītājas. Runa ir par otrās amatpersonas lietu sapratni pašā varas struktūrā, un tā ir bijusi greiza. Proti, neviens nepārmestu, ja S. Karelis piepelnītos apsardzē vai vadītu pulciņu kultūras namā, bet pašvaldības deputāts ir politiķis, likumdevējs, nevis likumu izpildītājs.

Kurš vada UR, un kāds ir iznākums?

Visnotaļ detalizētu izpēti par to, kurš ir UR patiesais vadītājs, veicis medijs NRA.lv, 2020. gada 15. septembrī publicējot pētījumu, kura galvenais secinājums ir, ka UR juridiskā vadītāja ir galvenā valsts notāre Guna Paidere, tomēr faktiskais vadītājs ir viņas vienīgais vietnieks Sandis Karelis. Secinājumu pamatā ir nevis kaut kādi anonīmi ziņojumi vai attālas norādes, bet gan valdībā apstiprināts UR nolikums, kas arī nosaka S. Kareļa reālās iespējas, proti, viņa pakļautībā ir Juridiskā nodaļa un Kontroles nodaļa – 21 atslēgas darbinieks. Turklāt pēc reglamenta S. Karelis dod priekšlikumus un uzdevumus Funkciju izpildes departamentam, kas lemj par iesniegtajiem dokumentiem. Tāpat ar reglamenta 13.3 punktu noteikts, ka tieši vietnieks “veido un īsteno reģistra politiku juridiskajos jautājumos, kā arī nodrošina iekšējās kontroles sistēmu izveidi un darbību šajā jomā”.

Īsāk, G. Paiderei paliek pavisam vispārīgas lietas – veikt pārvaldes iestādes vadītāja funkcijas, veidot UR iekšējo organizatorisko struktūru un nodrošināt UR darbības tiesiskumu. Kā blakusefekta piemēru šādai vietnieka ietekmei NRA min SIA Venttrans Riga piemēru, par ko sīkāk var lasīt NRA.lv. Tomēr netrūkst arī citu piemēru, par kuriem rakstījuši praktiski visi Latvijas mediji, piemēram, Olainfarm lieta, kur S. Karelis ir lēmis par līdzmantinieču iesniegumu. Visa šī lieta ar uzņēmumu padomju un valžu reģistrācijām, pārreģistrācijām, akciju pārdošanas mēģinājumiem, kas pēdējā brīdī apturēti, tiesāšanos, maldīšanos trīs mantinieku tiesībās, kā dēļ tika sasauktas divas UR Konsultatīvās padomes sēdes, ir īsts mudžeklis, kur kopumā ir grūti atrast konkrētus vaininiekus, neriskējot ar tiesvedību.

Par Konsultatīvās padomes sēdēm Dienas Biznesā rakstīts vairākkārt, tostarp 2019. gada 27. martā. Pat no jurisprudences ļoti tālu stāvošam cilvēkam top skaidrs, ka visa Olainfarm lieta izskatītos vienkāršāk, ja ar UR darbību viss būtu kārtībā. S. Karelis vada Konsultatīvās padomes sēdes, tās protokolē viņa pakļautībā esoši juristi, UR seko padomes norādēm, un seko Augstākās tiesas spriedums ar norādi, ka UR un Konsultatīvā padome likumu piemērojusi nepareizi.

Uzņēmēji sūdzas bieži, pārmetumi atkārtojas

Uzņēmēju piezīmes par UR ir neglaimojošas, proti, ir tik daudz un dažādu veidu, kā UR var sagandēt uzņēmēja ikdienu, ka visus uzskaitīt būtu grūti. Dienas Bizness no gada uz gadu fiksē uzņēmēju pārmetumus, bet izskatās, ka situācija mainās pārāk lēni vai nemainās nemaz. Piemēram, uzņēmējs Viesturs Tamužs 2020. gadā pauž: “Bija pieredze, kura rediģēja manu sapratni par Uzņēmumu reģistru un par manu uzņēmumu drošību krasi negatīvā virzienā!” Proti, UR reģistrēja – izdarīja ierakstu, un tas kļuva redzams SIA Lursoft un SIA Firmas LV sistēmās. “Pēc tam šo ierakstu Uzņēmumu reģistrs dzēsa un izlikās, ka tāda vispār nav bijis,” tā V. Tamužs.

Viņaprāt, šis gadījums parāda, ka šādā veidā var dzēst jebkuru elektronisko ierakstu Uzņēmumu reģistrā. Ir bijuši vēl skarbāki brīdinājumi par to, ka uzņēmumu var vienkārši nozagt, ja vien uzņēmējs nepasūta maksas pakalpojumu Lursoft par ikdienas izmaiņām dalībnieku sastāvā. Par to ir atsevišķs stāsts 2018. gadā. “2018. gada 15. jūnija rītā izrādījās, ka SIA NULE 11, atbilstoši Lursoft datiem, vairs nav SIA AM Birojs vairākuma daļu īpašnieks, izrādījās, ka tas vispār nav šīs sabiedrības dalībnieks. Tikai pateicoties tam, ka pasūtām Lursoft pakalpojumu un tiekam brīdināti par jebkādām izmaiņām uzņēmuma dalībnieku sarakstā, mēs pamanījām UR pieļauto kļūdu un spējām to laikā novērst,” Dienas Biznesam 2018. gada 19. decembrī atklāja SIA AM Birojs jurists Māris Krūze.

Neieslīgstot Olainfarm sāgas dalībnieku izteikumos par UR, jo to ir daudz, var secināt, ka daļa vainas par šī uzņēmuma maldīšanos trīs mantiniecēs būtu jāuzņemas institūcijai un, iespējams, konkrēti S. Karelim.

Visbeidzot seko stāsts par izmaiņām UR likumā, kas paredzēja, no vienas puses, bezmaksas pieeju UR vairākiem atlasītiem datiem, no otras puses, padarīja neiespējamu to iegūšanu. 2020. gadā diskusijas bija par daudziem publiski izskanējušajiem strīdīgiem UR lēmumiem. Proti, bija gan atteikumi apturēt uzņēmuma dalībnieku vai akcionāru sapulču lēmumu reģistrāciju, bija lēmumi, kas noteica informācijas izsniegšanu vai arī otrādi – neizsniegšanu. 2020. gads noslēdzās ar kārtējo vilšanos, kad vairāki juristu kantori Rīgā klientu – uzņēmēju – vārdā turpināja kritizēt reģistra darba efektivitāti, patiesā labuma guvēju reģistrācijas kārtību un citas lietas. Visbeidzot pērnajā gadā ievērības cienīgs ir fakts, ko apraksta medijs Pietiek 23. augustā, kur stāsta sāls ir S. Kareļa lēmums “bēdīgi slavenās Vecrīgas viesnīcas lietā”.

Rakstā norādīts uz anonīma eksperta no Ukrainas izmantošanu. Runa ir par 12 miljonu vērtu komercķīlu, un sabiedrībai pat nav zināms, kas ir šis eksperts ar iniciāļiem G. M. Vēl vairāk, 30. augustā Pietiek ir saņēmis atbildi, kurā teikts, ka informācija par ekspertu ir ar ierobežotu pieejamību, ko noteicis UR. Jau 2021. gada sākumā Dienas Bizness publicēja Sorainen Latvijas biroja vadošās partneres, zvērinātas advokātes Evas Berlaus viedokli par PLG reģistrāciju, kura ievadā viņa saka: “Runāju par šo tēmu ik gadu, un tā nenoveco. Ja banku sektorā ir sākusies nopietna diskusija par to, ka AML prasības un izmeklējošo dienestu darbības ir jāapspriež un, iespējams, ir nepieciešama kāda konstruktīvāka pieeja, tad Uzņēmumu reģistra gadījumā, kur jāreģistrē patiesā labuma guvēji (PLG), pilnīgi nekas nav mainījies trīs gadus.”

Līdztekus E. Berlaus viedoklim publicējām arī UR vadītājas G. Paideres atbildi uz pārmetumiem, tomēr zemteksts visā stāstā ir, ka UR patiesībā vada S. Karelis un juridiskā vadītāja vien publiski atbild par vietnieka neizdarībām.

Mentors un politiskā ietekme

Lai arī ir norādes par neizdarībām, par kurām tieši ir atbildīgs S. Karelis, un šāda prakse turpinās gadiem, viņš turpina pildīt tieši UR galvenā notāra vietnieka amatu, un līdz šim nav bijušas pat diskusijas par to, ka šim ierēdnim būtu vajadzīga rotācija uz kādu citu iestādi, proti, ka viņš ir aizsēdējies vienā vietā, lai arī ieņemamais amats ir pietiekami augsts, lai par šādu lietu runātu. Kādēļ tā? Iespējams, saknes ir meklējamas laikā, kad S. Karelis piedzīvoja paaugstinājumu, un tas sakrīt ar brīdi, kad Gaidis Bērziņš atkārtoti kļuva par tieslietu ministru.

Uzņēmumu reģistrs ir Tieslietu ministrijas pakļautības iestāde, un, ja vien ministrs būtu bijis ar pietiekamu ietekmi, tad būtu varējis iespaidot procesu. Par iespēju, ka tieši G. Bērziņš ir S. Kareļa mentors vai aizstāvis politiskajā vidē, liecina kāds cits fakts, ko pētījis TV3 raidījums Nekā personīga. Proti, 2020. gada 8. martā raidījums sākas: “Ar bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu saistīts uzņēmums saņēmis maksājumu it kā par sniegtām konsultācijām Olainfarm mantinieču lietā. Bērziņš, būdams Uzņēmumu reģistra Konsultatīvajā padomē, palīdzēja panākt vajadzīgo rezultātu.”

Starp citu, rakstot par Konsultatīvās padomes lēmumiem, Dienas Bizness lūdza arī G. Bērziņa skaidrojumus, kuros viņš krasi norobežojās no konkrētības, lai lēmumi netiktu saistīti ar Olainfarm lietu, tomēr visiem aptaujātajiem juristiem bija skaidrs viedoklis, ka padomes sēdes tiek sasauktas tieši šī iemesla dēļ. Jau izklāstījām, ka S. Karelis stāv aiz neskaitāmiem reģistrācijas lēmumiem tieši Olainfarm lietā un Konsultatīvās padomes lēmumu izmantošanas iznākuma Augstākajā tiesā.

Viss kopumā norāda uz to, ka S. Kareļa politiskā aizmugure ir Latvijas stabilākās un vecākās varas partijas Nacionālā apvienība Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, turklāt, iespējams, tieši šis jurists ar ilggadējo pieredzi ir viens no labākajiem S. Kareļa padomdevējiem. Vismaz oficiāli viņš ir UR konsultatīvajā padomē, un abi tā vai citādi ir saistīti ar lēmumiem pēdējo gadu skandalozākajā lietā. Vai var pārmest, ka kāds jurists ar lielu ietekmi politikā ik pa laikam pamāca Uzņēmuma reģistra ietekmīgāko vīru? Ja Olainfarm gadījumā būtu jārunā ar juristiem, vai viņi šeit saskata riskus un kādus, tad, raugoties politiskās skatuves virzienā, riski ir acīmredzami, jo UR nodarbojas arī ar politisko partiju reģistrāciju, biedrību un kustību reģistrāciju.

Savukārt no savlaicīgas reģistrācijas ir atkarīgs tas, vai partija varēs piedalīties vēlēšanās, vai saņems valsts atbalstu politiskai partijai korektas pārreģistrācijas gadījumā un kuras personas būs atbalsta saņēmēji. Par piemēru var ņemt savulaik nevēlamo un šobrīd jau izjukušo Artusa Kaimiņa partiju Kam pieder valsts, kur ir pietiekami daudz piemēru paraugiem, lai spriestu, vai viss šajā jomā ir labi. 2022. gada 1. oktobrī notiks 14. Saeimas vēlēšanas, kas nozīmē, ka jaunu partiju reģistrācija, lai piedalītos šajās vēlēšanās, vairs nav iespējama. Visticamāk, par to, vai visi ir paspējuši laikā reģistrēties, uzzināsim tuvākajā laikā, kā arī par to, vai S. Karelis vai viņa padotie mēģinājuši ietekmēt politisko procesu, kādu no reģistrācijām atsakot vai kavējot.

Epilogs

Šīs ietekmīgās otrās personas stāsts neapšaubāmi liecina par to, ka S. Karelis ir ieguvis pietiekamu profesionalitāti, pieredzi un rūdījumu, lai būtu kas vairāk nekā vietnieks iestādē. Iespējams, ka ir laiks dodies lielajā politikā un pēc gada startēt vēlēšanās, jo politiķa pieredze Iecavā jau ir. Iespējams, ka jāpiesakās pašam vadīt kādu valsts iestādi, uzņemoties pilnu atbildību par sekām, kas iestājas pēc iestādes lēmuma, vienlaikus dodot iespēju kādam citam mainīt kārtību UR, kas jau 10 gadus šķiet pierasta un nemainīga.

Tēma par ierēdņu rotāciju īpaši kļuva aktuāla 2016. gadā, kad arī notika rotācijas atsevišķās valsts iestādēs. Civildienesta likums nosaka ierēdņa tiesības uz pastāvīgu civildienestu, nevis uz pastāvīgu amatu vienā un tajā pašā iestādē neierobežoti ilgu laiku, un to likumdevējs ne velti ir paredzējis, jo valsts interese kopumā ir ne tikai tiesiskuma un kārtības saglabāšana, bet arī tēla un reputācijas jautājums. Pēc noklusējuma, tieši labas reputācijas vārdā iestāžu vadītāji ik četrus gadus iet uz konkursiem, daudzām pirmajām personām ir noteikts kalpošanas ilguma limits, un tieši tādēļ ir jautājums, kādēļ rotāciju nepiedzīvo amatpersona, kas pēc iestādes reglamenta ir apveltīta ar lielāku varu nekā tās vadītājs, kas ienācis konkursa kārtībā.