Laiku pa laikam mēdzu aizbraukt aplūkot, kā veicas lielu projektu realizācija, nepiesakot vizīti uzņēmumam, bet vienkārši piebraucot pie būvlaukuma un aprunājoties ar strādniekiem. Tā var šo to interesantu uzzināt. Līdzīgu vizīti izplānoju arī pagājušajā nedēļā, jo objekts, kuru grasījos apraudzīt, bija jāpabeidz jau pavasarī, taču īpašnieki arvien apgalvoja, ka ‘viss notiek’, bet gatavs būšot aptuveni pēc mēneša.
Kad ierados un palūdzu atļauju apskatīt topošo būvi, sargs neiebilda, ja vien nelienu tieši būvlaukumā. Sarga būdiņā sēdēja vismaz 5 – 6 strādnieki, garlaikoti pīpēja un pļāpāja. Daži lēnā garā pa ceļu tikai ieradās objektā. Pulkstenis rādīja jau ap 10.00 rītā, tāpēc pabrīnījos – brokastu pauze, vai? Objektā daži vīri lēnām rosījās, vēl daži sēdēja strādnieku būdās. Tikai viens – acīmredzot būvdarbu vadītājs, likās tāds saspringtāks un skraidīja ar mobilo tālruni pie auss, skaidrodamies kaut ko par būvtehnikas izdangātajiem ceļiem. Neizskatījās, ka te kādam rūpētu darba ražīgums. Nezinu, vai būvniekiem maksā pēc normstundām, padarītā darba vai būvlaukumā pavadītā laika, bet izskatījās pēc pēdējā.
Līdzīgu ainu novēroju ielu labošanā. Pieci vīri stāvēja un skatījās, kā viens lēni stūma ķerru. Tranzītielas remonta laikā blakus esošā būvlaukuma strādnieki patvarīgi bija aizšķērsojuši jau tā šauro brauktuvi un sastrēgums izveidojās kilometriem garš. Pašā dienas vidū, kad visintensīvākā mašīnu plūsma, Viņa Augstība ielu labošanas tehnika stāvēja ielas vidū, bet strādnieks malā sēž un iekož. Cik zinu, ārzemēs šādi darbi pārsvarā notiek naktīs. Mums saka – tas visu sadārdzināšot tā, ka neviens nespēs samaksāt. Bet man liekas, ka visi būvmateriālu, būvniecības cenu kāpumi ir nepamatoti, jo aprēķinos nav iekļauta darba ražība. Neticu, ka tā var gurķoties Īrijā – vismaz, cik dzirdēts, tur jāstrādā krietni vien intensīvāk. Man arī viens uzņēmējs teica – es taču būtu gatavs maksāt, bet es tikai gribu, lai tie strādnieki savu darba laiku arī strādā! Cits stāsts bija par to, ka apakšuzņēmējs dienas vidū pamet darbu un aiziet uz citu objektu, jo tur vairāk maksājot. Jāsecina, ka nozarēs, kurās ir vislabākā darba samaksa, ir arī viszemākā ražība. Turpretī tantuks, kas par niecīgu naudiņu raujas kādā kafejnīcā, traukus mazgājot, vakarā nespēj elpu ievilkt no pārguruma. Laucinieks, nostrādājies kūtī un uz lauka, nebūt nesaņem kārtīgu naudu. Kaut kas visā šajā sistēmā nav labi – nevar taču būt, ka kārtīgi strādā tikai tas, kurš pusbadā!
