3. novembrī spēkā stājās ģenerālvienošanās par minimālo algu būvniecībā, kas kļūst saistoša visiem darba devējiem, kas saimniecisko darbību veic būvniecības nozarē. Vienošanās paredz, ka minimālā bruto alga būs 780 eiro, bet darbiniekiem ar atbilstošu izglītību – 820 eiro.
Vienošanos parakstījuši būvuzņēmumi, kuru kopējais apgrozījums ir 51,02% no kopējā nozares apgrozījuma, tādēļ ģenerālvienošanās atbilstoši Darba likuma 18. panta 4. daļai kļūst saistoša visiem pārējiem nozares dalībniekiem, kuri neko nav parakstījuši.
Šobrīd ģenerālvienošanos sāk reklamēt kā ļoti progresīvu rīku, kā dažādas nozares var darīt kaut ko labu. Acīmredzams, ka arī valstij tas pirmajā mirklī šķiet izdevīgi, jo nodokļu iemaksas pēc algu celšanas palielinās. Tajā pašā laikā ģenerālvienošanās stipri atgādina valsts legalizētu karteli uz atsevišķu preces grupu tirgū – darbaspēku.
Karteļa vienošanās ir starp konkurentiem, un tās mērķis ir kavēt, ierobežot vai deformēt konkurenci. Kartelis ir vienošanās starp vienas un tās pašas nozares dalībniekiem ar mērķi veidot monopolu. Saprotams, ka vienošanās par darbaspēka cenām apzināti netiek pieminēta, definējot karteļus, jo tad Konkurences padomei uzreiz būtu jāķeras pie darba, lai gan ģenerālvienošanās un karteļa vienošanās sekas ir līdzīgas.
Jebkurai uzņēmējdarbības nozarei brīvs tirgus, tostarp darbaspēka tirgus, ir vajadzīgs, bet jebkuri ierobežojumi ir izdevīgi par labu kādam no tirgus spēlētājiem un, jo lielāks spēlētājs, jo vienošanās ir izdevīgāka.
Raugoties plašāk, minimālās algas celšana dažādās nozarēs novedīs pie tā, ka paliks nozares, kurās darbaspēka vispār var nebūt, bet nozares ietvarā iznīks mazie uzņēmumi, kuri nespēs sekot līderu diktātam. Ģenerālvienošanās ietekmi uz tirgu viegli pārbaudīt, ievērojot ekonomikas cikliskumu. Augšupejas fāzē tiek noteikts augsts minimālo algu slieksnis, kas darbosies arī krīzes periodā.
Visbeidzot, minimālās algas noteikšana nav nekāds progresa rādītājs. Šī prakse daudzās valstīs netiek atzīta par labu, jo voluntāri ietekmē brīvo tirgu. Tas, ko valsts tiešām var darīt iedzīvotāju labā, ir neapliekamā minimuma celšana, kas tieši ietekmētu pārticību. Savukārt minimālās algas pacelšana vien nozīmē papildu nodokļus valsts kasē.
Ģenerālvienošanās būvniecībā palīdzēs sakārtot ēnu ekonomikas lietas, un tā patiesībā jādēvē par soda pasākumu aplokšņu algu speciālistiem, nevis par progresīvu rīku nozarei. Kamēr vien būvniecībā ir augsts darbaspēka pieprasījums, būs grūti pārmest, ka šāda vienošanās var slikti ietekmēt tālāko nozares darbību, tomēr apgalvot, ka tā izsludināma par ko lielisku, būtu pāragri.
