Zīmola Imperial Lace radītāji Olga un Normunds Bērziņi sākuši ražot mežģīņu audumu, kuru savām kolekcijām ir izvēlējušies arī ārvalstu tērpu dizaineri.

Bērziņu ģimenes impēriju veido veikals Tērbatas ielā un tērpu šūšanas ateljē Imperial Couture House, kura lielākais veikums ir Zviedrijas princesei Madlēnai darinātā 18 kilogramu smagā kleita no 15 tūkstošiem zīda auduma ziedu, kurā viņa apmeklējusi Nobela prēmijas pasniegšanas ceremoniju. Ģimene lepojas ar to, ka ir iekāpusi nākamajā attīstības līmenī, mežģīņu auduma tirgošanu papildinot ar šī greznā materiāla ražošanu pēc pašu radīta dizaina.

Arī lācis slido

O. Bērziņa ir absolvējusi Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultāti un desmit gadus pēc augstskolas beigšanas ir vadījusi dažādus IT projektus, līdz noticis «klikšķis» – viņa ir sākusi domāt par kleitām un pāris dienu laikā nolēmusi mesties iekšā tērpu salonu biznesā. 2004. gadā Rīgā, Brīvības ielā atvērts Latvijas mērogiem paliels kāzu salons Four Seasons, kura darbībai 2008. gadā punktu pielikusi ekonomiskā krīze valstī. Pēc ilgāka pārtraukuma – 2013. gadā – izdevies īstenot sapni par specializētu mežģīņu veikalu un Avotu ielā atvērta mežģīņu valstība Chantelle Dentelle (no franču val. – smalkas mežģīnes). Vēlāk zīmols pārtapis par Imperial Lace, šajā rūpalā jau ir iesaistījušies arī pārējie ģimenes locekļi – vīrs Normunds un meita Kortnija. «Mežģīņu pirmsākumi meklējami impēriju laikos. Pateicoties to laiku cilvēku kaprīzēm, tika veidoti unikāli izstrādājumi. Turklāt impērija var būt arī ģimene,» spriež Olga Bērziņa.

Mūsu ieraksti sociālo mediju platformās, atbalstītās un pārsūtītās ziņas, bilžu atlase, cilvēki, kuriem sekojam, – tas viss veido mūsu “digitālo reputāciju”, kas kļūst aizvien nozīmīgāka karjeras veidošanā.

Digitālais “es” pastāsta par kandidātu to, ko darba intervijā tas atturēsies pieminēt, tāpēc sociālo mediju profila analīze potenciālā darba devēja acīs kļūst par vienlīdz nozīmīgu kā saruna ar cilvēku. Un tam ir divi iemesli, – pirmkārt, darba devējs grib pārliecināties, ka savā kolektīvā uzņems cilvēku, kura vērtību sistēma ir līdzīga uzņēmumā vai institūcijā esošajai. Otrkārt, ja darbā tiks pieņemts cilvēks, kurš sociālo mediju platformās uzvedas izaicinoši, darba devējs uzņemas risku savai reputācijai. Tāpēc pārliecība, ka sociālie mediji ir mūsu “privātā telpa” atbilst patiesībai vien daļēji, – jāapzinās, ka jaunajā kolektīvā mēs ienāksim kopā ar savu privāto telpu un mūsu izpausmes tajā var tikt asociētas ar uzņēmumu vai institūciju, kurā strādājam.