Kultūra Mazās, nekomerciālās galerijas spēj būt krietni atvērtākas aktīviem procesiem, pārmaiņām, aktualitātēm – tās var būt vieta, kur iepazīt dzīvo mākslu, to, kas nonāks muzejos pēc 5–20 gadiem.
«Maza galerija ir arī labs veids, kā nodibināt kontaktus ar līdzīgām iestādēm ārvalstīs, ar relatīvi jauniem māksliniekiem, kuratoriem, kritiķiem – tiem cilvēkiem, kas šobrīd kāpj pa karjeras kāpnēm un, iespējams, pēc gadiem būs ar atpazīstamiem vārdiem. Laikmetīgā māksla nemitīgi attīstās, un tad, kad tā ir nokļuvusi muzejos un lielās institūcijās, tā kļuvusi jau neelastīga un mazāk atvērta nezināmajam. Kopumā, vērojot pārējās Baltijas galvaspilsētas, varētu teikt, ka mākslas galeriju skaits Rīgā ir visai pieklājīgs. Tomēr gribētos kvalitatīvāku un svaigāku piedāvājumu,» atzīst galerijas 427 vadītājs Kaspars Groševs.
Galerijas Low vadītāja, māksliniece Maija Kurševa lēš, ka patlaban Rīgā ir aptuveni desmit nelielu mākslas galeriju, kurās var redzēt aktuālo. «Šķiet, tās turas un darbojas pietiekami neatlaidīgi. Ja Rīgā uzrastos vēl kāda mākslas galerija, tas nāktu tikai par labu gan pilsētai, gan māksliniekiem. Jāatzīst gan, ka būtiskāk būtu risināt katastrofālo situāciju ar mākslinieku darbnīcām. Māksliniekiem nepieciešams atbalsts, lai viņi varētu radoši strādāt normālos apstākļos. Šī situācija šķiet absurda, vērojot neskaitāmos Rīgas centra tukšos, novārtā atstātos namus, kuru īpašnieks ir pašvaldība,» viņa akcentē.