Pēc profesijas esmu pārtikas tehnologs un arī pēc aicinājuma. Ieklīstot pārtikas veikalā, varēju un varu tur palikt stundām ilgi – pētot, kas jauns piedāvājumā, kādas tendences pārtikas ražošanā, kādas pircēju prasības un kas tirgū vēl iztrūkst, bet kas zaudē aktualitāti.
Strādājot šajā profesijā vairākus gadu desmitus, pamazām briedu savai lietai, līdz beidzot visas idejas, manas intereses un novērojumi, un redzētās tehnoloģijas sastājās vienotā «bildē» un te nu es esmu – «Jersikas čipšu» ražotājs un eksportētājs. Pats no Ventspils, dzīvoju Rīgā, bet ražoju Jersikā, Latgalē.
Bet viss varēja būt pavisam citādāk. Jo pirms trīs gadiem, kad ar domu biedriem visu izpētījis un biznesa plānu sagatavojis, es nolēmu celt ražotni un sākt ražošanu, es varēju palikt arī neliela mājražotāja jeb kooperatīva līmenī. Es varēju nobīties no iespējām piesaistīt Eiropas Savienības finansējumu un izmantot piedāvātās programmas, jo visapkārt valdīja kopīgs viedoklis – tās vairāk ir galvassāpes nekā labums, pasarg dievs nokrāsosi žogu brūni, plānā ierakstītā zaļā vietā u.tml. Klīda runas, baumas, apšaubāmas pieredzes izklāsti. Savu artavu deva arī neveiksmīgie stāsti par apšaubāmi izmantotiem ES fondiem. Bet es ticēju savai idejai un tomēr riskēju. Veicu aprēķinus, sapulcināju komandu, centos iemiesoties un izprast «vidējā pircēja» domāšanu un vajadzības, vērsos Lauku Atbalsta dienestā ar savu ideju.
Un tagad varu teikt – Eiropas Savienībai ir vienalga, vai tas žogs ir brūns vai zaļš, ja tas ir vajadzīgs un uzņēmējam deg acis un ir pamatots plāns tā būvniecībai, tad atbalstu tas saņems. Visa pamatā ir uzņēmējdarbība, kas ir dzīvotspējīga un pamatota. Un tad jāmāk izmantot to, ko mums dod Eiropas investīcijas un garantijas.
«Jersikas čipši» strādā tikai trīs gadus. Jau tagad varam konkurēt ar lieliem, pieredzējušiem, starptautiskiem ražotājiem. Tas bija mans mērķis, jo savu ražotni redzēju kā nopietnu, lielu spēlētāju. Tāpēc arī iesaistījos kā vēstnieks Eiropas Komisijas kampaņā #InvestEU, jo ļoti gribu, lai citi uzņēmēji nenobīstas, neļaujas baumām un aplamiem priekšstatiem, bet izmanto iespējas, kas ir reālas un ļoti pieejamas. Iesaistos tagad, jo jau atkal dzirdu jauno baumu vilni par to, kā nupat, nupat visi Eiropas fondi un iespējas mums tiks slēgtas un rindā vien uzņēmēji bankrotēs. Vēlos aicināt uzņēmējus ticēt sev vairāk un izdarīt šo vienu soli, lai paņemtu to, ko ES ir gatava mums dot.
Mani galvenie secinājumi no visa šī trīs gadu posma, kurā ES atbalsta instrumentus esmu saņēmis ikreizi, kad tiem apzināti un pārdomāti pieteicos:
Mums Latvijas uzņēmējiem ir jāsaprot, ka ir jāmaina domāšana - jāsāk nevis vienkārši ņemt naudu, bet ņemt gudri, tā lai tā ģenerē vēl lielāku atdevi.
ES investīcijas ir viens no visefektīvākajiem, šobrīd pieejamajiem resursiem, lai izveidotu, attīstītu un paplašināt ražotni, veicinātu konkurētspēju un apgūtu eksporta tirgus, attīstītu vislabāko produktu savā nišā, investētu produkta izstrādē.
Latvijas tirgus ir ļoti mazs, pat Baltijas tirgus ir mazs. Ražotājiem ir vērts skatīties uz eksporta tirgiem, dalību izstādēs, kur atkal ES atbalsta instrumenti strādā lieliski.
Visi man zināmie uzņēmēji, kas ir sapratuši un novērtē ES sniegtās investīciju iespējas, attīstās ātrāk. Viņi attīstītos tāpat, jo visiem pamatā ir laba ideja, tomēr tagad viņi ir konkurētspējīgāki, ambiciozāki un varošāki.
Pētot solīto investīciju pieejamību pēc 2020. gada, esmu priecīgs, ka tās vairāk tiek orientētas uz patiesi dzīvotspējīgiem uzņēmumiem un biznesa idejām. Tātad uz patiesiem uzņēmējiem, nevis ātras naudas pelnītājiem, kuru idejas pašas par sevi neizdzīvotu.
