Vajag strādāt pie satura, kam piemērota interesanta forma, nevis otrādi, tad dizains izdosies, tā Edgars Zvirgzdiņš, viens no DB rakstu sērijas «Līderu atgriešanās» varoņiem.
Jaunais dizainers pēc Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas beigšanas Braitonas universitātē apguva grafisko dizainu, bet pēc tam atgriezās Latvijā, lai strādātu pie vērienīgas izstādes par godu māksliniecei Martai Staņai, vēlāk nodibināja pats savu dizaina aģentūru ar ambicioziem un interesantiem darbiem.Edgars ir arī pasniedzējs Latvijas Mākslas akadēmijā, kur iet vectēva skolotāja pēdās un māca grafikas dizainu. «Mani vecāki ir radoši, un jau kopš bērnības esmu saskāries ar radošu vidi. Agri sapratu, ka man patīk gan māksla, gan dizains. Kopš 16 gadu vecuma apzināti sāku interesēties par dizainu, šķita, ka tas ir labākais, kā mākslu savienot ar eksakto. Tā kā Latvijā šādu studiju iespējas ir ierobežotas, meklēju kaut ko citur. Bija sešas izvēles, ko varēju izdarīt,» atceras Edgars. Vajadzējis uzrakstīt motivācijas vēstuli, ar ko sevi «pārdot» augstskolām. Tur uzsvēris, ka jebkas ir kāda dizains un ar to var gan sabojāt ikdienas pieredzi, gan uzlabot. Viņam nav patikusi grafikas dizaina situācija Latvijā un šķitis, ka var labāk.Londona, kas ir viens no pasaules dizaina industrijas centriem, likusi Edgaram saprast, ka šādas konkurences apstākļos sasniegt var tikai tik, cik pats centīsies un izcīnīsi. Tas motivējis. «Tā ir veselīga attieksme, kādas Latvijā nedaudz trūkst, jo ir mazāk dizaineru un konkurences.»Tomēr šai lietai ir arī otra puse, jo, lai arī Edgars praktizējies Braitonas dizaina aģentūrā Crush Creative, būtu pagājuši vairāki gadi, līdz viņš tiktu strādāt pie tāda mēroga projekta kā Ievas Zībārtes veidotā izstāde par Martas Staņas daiļradi, ko vēlāk skatītāji un mākslas pazinēji augstu novērtēja. Tieši piedāvājums iesaistīties šīs izstādes tapšanā pamudinājis atgriezties Latvijā.«Ja gribētu tur strādāt, man būtu jābūt uz vietas. Protams, diezgan izplatīta ir arī sadarbība ar rekrutēšanas aģentūrām, kas nosūta cilvēkus uz dizaina aģentūrām strādāt uz dienu vai konkrētu laiku. Par to labi maksā, bet, manuprāt, tas nav īsti nopietni. Ja nebrauc attīstīt sava biznesa kontaktus un sadarbību, tad tā ir mētāšanās turpu šurpu.»Ja protot sistemātiski savienot eksakto un radošo domāšanu, dizaineram mūza neesot jāgaida vai idejas jāmeklē, jo viņš zina, kas jādara, pārliecināts ir E. Zvirgzdiņš.Latvijā darba iespēju radošiem un gudriem cilvēkiem esot daudz, pārliecināts dizainers. «Domāju, ka visiem vajag braukt atpakaļ, jo, ja mēs nebrauksim atpakaļ, kurš tad? Arī mani klasesbiedri sāk atgriezties – viņi ir izceļojušies, ieguvuši pieredzi ārzemēs un skatās, ko varētu darīt Latvijā. Tiem, kas ir ieguvuši labu izglītību un strādājuši tur, ir grūti, jo šeit vienā brīdī sasniedz punktu, kad vai nu sāc domāt par paplašināšanos pāri robežām vai vispār par pārvākšanos. Karjeras iespējas tur, protams, ir lielākas nekā šeit. Otra problēma – ja augsta līmeņa speciālists nav gatavs uzsākt ko savu, šeit nav daudz darba iespēju. Tas ir individuāli, bet tie, kas aizbrauc strādāt vienkāršākus darbus, ja būs iespēja, atgriezīsies.»Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
