Igaunijas pieredze liecina, ka motivācija ieguldīt atpakaļ biznesā acīmredzami atmaksājas
Igaunijas mazie un vidējie uzņēmumi, salīdzinot ar Latviju, ir labi kapitalizēti, un daļēji tas ir tāpēc, ka nav jēgas naudu no kompānijas izņemt, saka Swedbank jaunais vadītājs Baltijā Prīts Perenss.
Kas šai inovatīvi optimistiskajā gaisotnē notiek ar kreditēšanu?
Dažādos tirgos ir atšķirīgi. Igaunijā un Lietuvā ir neliels pieaugums gan privātpersonu, gan korporatīvajā jomā. Pavisam nedaudz, un tomēr. Varētu sagaidīt lielāku izaugsmi, bet ir jūtama Krievijas un Ukrainas konflikta ēna pār mūsu ekonomikām. Lietuvā pēc Ignalinas AES slēgšanas bija nepieciešamas investīcijas enerģētikā, un tas radīja lielāku ekonomisko rosību.
Latvijā situācija ir pretrunīga. It kā kompānijām klājas labi, un tās finansē sevi pašas. Pārējie vai nu turpina atmaksāt kredītus, vai arī atturas no jauniem. Tāpēc Latvijā ļoti skaidri ir redzama asa konkurence starp bankām par šīm nedaudzajām kreditēšanas iespējām, sevišķi korporatīvajā jomā. Pašlaik nav viegli. Parasti bankām šajos pēckrīzes laikos pārmet, ka tās nekreditē, bet mēs gribētu kreditēt vairāk, tikai nav kvalitatīva pieprasījuma.
Runājot par pieprasījuma kvalitāti, kāds Swedbank darbinieks man stāstīja, ka, plānojot samērā viegli pieejama kredīta pakalpojumu, izrādījies, ka tādam kvalificējas apmēram desmitā daļa Latvijas mazo un vidējo uzņēmumu – pārējie ir vairāk vai mazāk «ēnā». Igaunijā situācija ir diametrāli pretēja.
Runājot par ēnu ekonomiku un tai pieejamo finansējumu iepriekš, es nedomāju, ka agrāk tas būtu ticis finansēts kaut kā ar nodomu. Vienkārši līdz 2008. gadam visi bija agresīvi, un mums Baltijā nebija bijusi šāda apmēra ekonomikas krīze. Bankas sacentās savā starpā par tirgus daļu, un šķita, ka viss ies tikai aug-šup, tāpēc pirmām kārtām celsies arī jebkuras ķīlas cena, un naudas plūsma kļūs tikai lielāka.
Ir bijuši tiešām smagi gadījumi. Tika izsniegti ļoti slikti kredīti, un vien nedaudz vēlāk bija pamatots izbrīns – vai klientu apkalpotājs vispār ir bijis pie pilna prāta, izsniedzot kredītu par tādu ķīlu? Tomēr tas nenotika ar nodomu. Cilvēki vienkārši labticīgi mēģināja taisīt biznesu, un šie darbinieki tikai kārtīgi pildīja bankas stratēģiju. Baņķieri laiku pa laikam vienkārši aizmirst par riskiem un kļūst pārāk agresīvi. Baltijā mums ir bijušas divas lielas krīzes – 1998. un 2008. gadā, un nu ir jācer, ka mums ir rūdīti baņķieri, un cilvēki šajā industrijā gūtās mācības atcerēsies. Tāpēc ir cerība, ka baņķieru agresivitātes dēļ krīzes vairs nepieredzēsim. Tāda var būt Krievijas vai cita iemesla dēļ, bet ne agresīvas kreditēšanas dēļ.
Tas ir drusku paradoksāli, jo Swedbank jau gadiem ir Privātpersonu finanšu institūts, kas domāts finanšu prasmju vairošanai tautā, bet baņķieriem pašiem ar to veicas dažādi.
Pilnīgi piekrītu. Igaunijā arī izpratne par finansēm ir liela tēma, bet tā vienmēr ir ar jautājuma zīmi. Faktiski jau tā ir vienkārša lieta – aizņemies vien tik, cik spēj atdot. Tam nevajag pārāko izglītību, pietiktu ar veselo saprātu un piesardzību, bet kaut kā tas grūti nāk.
Atgriežoties pie potenciālo kredītņēmēju kvalificēšanās, cik liela loma Igaunijas uzņēmēju daudz labākajai likumpaklausībai ir reinvestīciju neaplikšanai ar ienākuma nodokli?
Pirmām kārtām es teiktu, ka cilvēkiem ir raksturīgi būt neapmierinātiem ar to, kas viņiem ir. Tas tā – lai jūs Latvijā kritiski izturētos arī pret savu kritiku. Piemēram, Igaunijas sabiedrībā ir diskusija, vai mūsu nodokļu režīms ir jāpatur, jo, redz’, Latvijā tas ir konkurētspējīgāks.
Bet reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli es personīgi noteikti atbalstu. Tā iznākumā mums ir viena no vislabāk kapitalizētajām banku sistēmām Eiropā ‒ Igaunijā pamatkapitāla proporcija ir 30‒40%, jo nav motivācijas peļņu izņemt. Arī Igaunijas mazie un vidējie uzņēmumi, salīdzinot ar Latviju, ir labi kapitalizēti, un daļēji tas ir tāpēc, ka nav jēgas naudu no kompānijas izņemt.
Latvijas valdību bažas ir par budžetu.
Visur ir bažas par budžetu. Problēma ir tajā, ka no budžeta viedokļa jūs nevarat precīzi paredzēt potenciālo iemaksu līmeni un to, cik daudz reinvestīciju dēļ tiks atlikts. Bet no otras puses motivācija peļņu ieguldīt atpakaļ biznesā acīmredzami atmaksājas. Es pat teiktu, ka mums nav ienākumu nodokļa – mums ir izdevumu nodoklis. Jo ar nodokli aplikta tiek tā nauda, ko kompānijas nelieto sava biznesa tiešajam mērķim. Es to pilnībā atbalstu. Tas ir labi arī no bankas viedokļa, jo labi kapitalizētas kompānijas ir arī vienkāršāk kreditēt.
Kādā ziņā igauņi saka, ka Latvijā nodokļu režīms ir labvēlīgāks?
Ja raugāmies uz jau stabilām kompānijām ar ievērojamu un stabilu naudas plūsmu, tad, protams, jūsu 15% uzņēmumu ienākuma nodoklis ir labāks par mūsu 20%. Bet, ja jūs tikai sākat biznesu un jums nav stabilas naudas plūsmas, tad jums ir nepieciešama nauda reinvestīcijām, un jūs tās nevarat atlikt. Tādā gadījumā 0%, protams, ir daudz labāki par 15%. Tā ka biznesa priekšrocības mūsu valstīs ir atkarīgas no tā, kurā attīstības pakāpē jūsu kompānija atrodas. Šai ziņā nav absolūtas patiesības; priekšrocības ir abiem modeļiem.
Visu interviju Atlaides reinvestīcijām atmaksājas lasiet otrdienas, 20. janvāra, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!