Jūras vēžu zveja ir «kaite», ar kuru amerikāņu zvejnieka Stīva Treina ģimene slimo jau vairākās paaudzēs, tā atzīst pats zvejnieks. Ziņu aģentūras Reuters fotogrāfam bija iespēja pievienoties S. Treinam zvejā.
Fotogrāfa Braiena Snaidera (Brian Snyder) piedzīvojums sākās pulksten 4.45 no rīta piestātnē Portlandē. No turienes ar citu kuģi viņš nokļuva uz Stīvam piederošā Wild Irish Rose, kas savukārt jau atradās «kaut kur starp piekrastes salām».
No rīta Wild Irish Rose klāj jūras vēžu «slazdi», kas pēc tam tiek iemesti okeānā vietās, kur saskaņā ar Stīva rīcībā esošo informāciju varētu būt krabji. Krabju būri tiek izmesti līnijā.
Katrs jūras vēžu zvejnieks savu krabju slazdu līniju atšķir pēc dažādas krāsas bojām, piemēram, Stīva bojas krāsa ir oranža ar zilu līniju. Tāpat zvejnieks pieraksta, kur viņš ir izmetis slazdus.
Kad slazdi izvilkti laukā no ūdens, tiek pārbaudīts vēžu lielums. Pārāk mazie jūras vēži tiek iemesti atpakaļ okeānā. Tāpat tiek pārbaudīts, vai tie neperē olas; ja vēža ķermeni klāj olas – krabis atgriežas okeānā. Rezultātā uz klāja paliek vien daļa slazdos noķerto krabju.
Vienas dienas laikā zvejnieki izvilka 366 slazdus. Dažkārt vienā līnijā tika izmesti 15 slazdi, bet dažos gadījumos – vien seši, novēroja Reuters fotogrāfs. Zvejas dienas laikā zvejnieki esot strādājuši bez pārtraukuma un atpakaļ uz piestātni devās ap pulksten trijiem pēcpusdienā. Diena rezultējās ar aptuveni 270 kilogramiem jūras vēžu, ko Stīvs raksturoja kā «labu dienu».
Krabju zvejnieka un kuģa Wild Irish Rose īpašnieka S. Treina pirmā pieredze jūras vēžu ķeršanā bija jaunībā, kad kopā ar brāli vidusskolas un koledžas gados viņi strādāja uz dažādiem vēžu zvejas kuģiem. 1989. gadā, kad S. Treins vēl mācījās koledžā, viņš nopirka savu pirmo kuģi, savukārt pašlaik vēžu zveju viņš jokojot sauc par «slimību». Arī viņa brālim piemitusi šī «kaite», un viņš savu pirmo zvejas kuģi nopirka 1992. gadā. Ar jūras vēžu zveju nodarbojās arī Stīva tēvs, savukārt pašlaik zvejā ar Stīvu dodas arī viņa 12 un 16 gadus jaunās meitas.