Runājot par nākamā gada budžetu, veselības ministre Ilze Viņķele ir norādījusi, ka Veselības aprūpes finansēšanas likuma grozījumos (pieņemti 2018. gada 13. decembrī) noteikto mediķu darba algu pieaugumu par 20% 2020. gadā īstenot nevarēs. Jo tam nepieciešami papildu 120 miljoni eiro, taču visi valsts budžeta līdzekļi, kas ir papildus bāzes finansējumam, ir vien 100 miljoni eiro, kas godīgi jāsadala visām nozarēm.
Ministre DB uzsvēra, ka «atalgojuma pieaugums mediķiem būs, taču, visticamāk, ne tādā apmērā, kādu pagājušā gada nogalē pēcvēlēšanu gaisotnē solīja Saeimas deputāti. Mēs vēl pacīnīsimies ne tikai, lai pierādījumos balstīti lēmumi kļūst par labo praksi, bet arī par to, lai veselības nozare saņem tai nepieciešamo finansējumu». Šajā situācijā vissatraucošākais ir tiesiskais nihilisms, ar kādu rīkojās jaunā Saeima. Proti, nevienam deptātam neesot pret, 80 parlamentārieši (ieskaitot veselības ministres partijas biedrus) nobalsoja par šiem grozījumiem, lai gan jau tobrīd vajadzēja būt skaidram, ka tas finansiāli nebūs iespējams. Tā ir ļoti slikta prakse, ka parlaments pieņem likumu, par kuru vēlāk pats pasaka, ka to izpildīt nevarēs. Tas tikai vairo tiesisko nihilismu. Saprotams ir arodbiedrības sašutums par to, ka likums vienkārši netiks pildīts. Tāpat ir saprotams, ka šo likumu pie labākās gribas nevar izpildīt. Pat pirmklasniekam ir skaidrs – ja papildu nauda līdztekus bāzes finansējumam ir 100 miljoni eiro visiem, bet mediķu algu paaugstinājums vien ir 120 miljonu eiro vērts, tad gali kopā neiet.
Mūsu valstī, izrādās, var nepildīt likumu.
Šajā sakarā vislielākie pārmetumi ir izsakāmi 13. Saeimai, kas nobalsoja par tādiem likuma grozījumiem, kurus izpildīt nav iespējams. Tā teikt, uz to brīdī miers mājās, arodbiedrība un mediķu sabiedrība apmierināta, pēc tam gan jau kaut kā izgrozīsies. Tas ir vienkārši ciniski. Būtu vēl saprotams, ja par šādiem neizpildāmiem likuma grozījumiem būtu nobalsojusi aizejošā Saeima ar domu, lai jaunie deputāti tiek galā, kā grib. Tad varētu meklēt attaisnojumus, kāpēc netiek pildīts likums, un zināmu pamatojumu varētu rast. Taču ne šajā situācija, kad par likuma grozījumiem nobalsoja tie paši cilvēki, kuri, kā izskatās, balsos par to nepildīšanu. Finanšu ministrs un valdības vadītājs var ar putām uz lūpām stāstīt, kādēļ nav iespējams nākamgad mediķu algas paaugstināt par 20%, un taisnība jau vien būs, taču nav atbildes uz jautājumu, kādēļ tad valdības partijas par to nobalsoja. Ir divas iespējas – vai nu tāpēc, ka muļķi un nesaprata, ka tas nebūs īstenojams, vai arī divkosīgi aprēķinātāji, kas rīkojās pēc folklorizētā principa – kā var nesolīt. Nezinu, kurš variants ir labāks. Visskumjākā ir atskārsme, ka mūsu valstī, izrādās, var nepildīt likumu, un to dara neviens cits, kā parlamentārieši. Varbūt esmu pārāk liela pesimiste, bet man nav ilūziju, ka tā būs mācība likumdevējiem, ka nedrīkst pieņemt neizpildāmus likumus.
