Daudzviet Eiropā un ASV, un, protams, arī Latvijā sākušas sirot teorijas par 5G tīkla kaitīgumu un nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību.
Lieki teikt, ka tām nav nekāda zinātniska pamata, kā to uzskatāmi pierādījis, piemēram, viens no slavenākajiem Latvijas zinātniekiem Vjačeslavs Kaščejevs. Un tomēr, kā var lasīt sociālajos tīklos, daudzu ļaužu prāti ir satraukti. Nezinu, kā citviet, bet Latvijā liela daļa sabiedrības ļoti labprāt tic dažādām sazvērestības teorijām un neuzticas nedz ekspertiem, nedz zinātniekiem. Un tas jau ir bīstami, un vienlaikus liecina par plašāku neuzticību varai un zināmu demokrātijas krīzi. 5G tīkla kaitīguma teorijas ir samērā nevainīgs piemērs, jo tas ir tik muļķīgi, ka tam tic visai maz ļaužu.
Taču ir arī nopietnāki kaitējumi. Piemēram, neuzticība vakcinācijai, kas apdraud sabiedrības veselību. Un ārsti var aizgūtnēm stāstīt par vakcinācijas lietderību un nekaitīgumu, minēt pētījumus, taču viņi tiek uztverti kā sistēmas daļa, kurai uzticēties nedrīkst. Galu galā visus argumentus taču var atspēkot ar pāris vienkāršām frāzēm – visi ārsti un pētījumi ir nopirkti, starptautisko farmācijas kompāniju sazvērestība utt. Es nemaz nerunāju par žurnāla Ko ārsti Tev nestāsta popularitāti. Šāda neuzticība «sistēmai» kaitē arī ekonomikai. Lai atceramies stāstu par iedzīvotāju cīņu pret vēja parku Dobelē. Tas nekas, ka tādi ir visā Eiropā, bet mēs, latvji, zinām gan, ka tā ir globāla sazvērestība.
Tāpat sašķidrinātās gāzes terminālis Klaipēdā ir lietuviešu lepnums, tikmēr Skultes iedzīvotāji jau ceļas kājās protestiem par tāda būvēšanu Skultē. Tas jau nekas, ka tur būs jāsaņem ļoti rūpīgs Valsts vides dienesta ietekmes uz vidi novērtējums un būvēts tiks tikai tad, ja atzinums būs pozitīvs. Visiem taču skaidri zināms, ka šādiem valsts dienestiem un viņu atzinumiem uzticēties nevar, jo visi taču ir nopirkti. Tādēļ jāprotestē, cik spēka, negaidot nekādus atzinumus, un vispār par spīti tiem. Daļai cilvēku ir tik spēcīgi priekšstati par lietu kārtību, to, kas ir kaitīgs un kas nē, ka virkne Nobela prēmijas laureātu nevarēs pārliecināt par pretējo. Jo zinātniski argumenti ir no racionālās prāta sfēras, kamēr uzticība vai neuzticība ir irracionālas kategorijas, kuras ir daudzkārt spēcīgākas par jebkuru racionalitāti.
Jāteic, ka demokrātijas krīzi Rietumu pasaulē iezīmē šī vispārējā neuzticība valdošajai kārtībai un sistēmai, kad tiek pieņemts, ka visi, kas ar to saistīti, melo. Tādēļ, piemēram, ārstam var uzticēties mazāk nekā homeopātam vai dziedniekam, strukturēta ūdens pārdevējam ir lielāka autoritāte nekā Latvijas Universitātes profesoram utt. Tas tikai nozīmē, ka demokrātijas krīze nav kaut kas abstrakts vai teorētisks, bet ļoti tieši skar veidu, kā cilveki uztver pasauli, valsti un tajā notiekošo. Nedomāju, ka to var mainīt tikai ar izglītību, jo neuzticēšanos var ārstēt tikai ar uzticības atgūšanu. Tas ir viens no nopietnākajiem izaicinājumiem mūsdienu Rietumu politiskajām elitēm.
