«Ar budžetu ir tā, kā ar desu taisīšanas procesu, kas cilvēkiem nav jāredz. Kad desa būs gatava, mēs to labprāt parādīsim.» Tik neveikli Latvijas televīzijas intervijā izteicās Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.
Vēl jo neveiklāk tas ir tādēļ, ka oriģinālais citāts par to, ka cilvēkiem nav jāredz desu taisīšana un politika, pieder Vācijas impērijas jeb Otrā reiha kancleram Oto fon Bismarkam, kurš nebija nekāds demokrātisko vērtību aizstāvis, kuru piedienētu citēt XXI gadsimta Eiropas valsts vadītājam. Var pieņemt, ka K. Kariņš bija domājis, ka nav ko pāragri tracināt cilvēkus, kamēr gala lēmums nav pieņemts.
Taču šāda paternālistiska pieeja nav savienojama ar pilsonisku sabiedrību. Ierobežoto resursu apstākļos, kad nozaru ministriju pieprasījumi vairākkārt pārsniedz budžeta iespējas un neviens nesaņems tik daudz, cik prasījis, sabiedrībai ir svarīgi zināt ne tikai to, kam ierobežotais finansējums piešķirts, bet arī to, pēc kādiem kritērijiem tas noticis. Tieši tur arī slēpjas āķis. Jo izskatās, ka budžeta sadale būs viena liela dīlošana starp partiju, nevis valsts interesēm. Budžeta prioritātes būtu nosakāmas saskaņā ar Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģiju līdz 2030. gadam un citiem konceptuāliem politikas plānošanas dokumentiem. Taču katrai partijai ir savi jājamzirdziņi, savi solījumi vēlētājiem, un sāksies parastā tirgošanās – ja es jums iedošu tam un tam, tu mums iedosi atkal šitam. Un visi laimīgi. Vai tas atbilst valsts un kopējām sabiedrības interesēm, nav tik svarīgi, galvenais, lai budžeta sadales procesā kāda partija nav lielāka ieguvēja par pārējām un nesapelna pārāk daudz bonusa punktu vēlētāju acīs.
Nav brīnums, ka šādu budžeta veidošanas procesu K. Kariņš grib noslēpt no vēlētāju acīm. Lai gan patiesībā attiecības starp varu un sabiedrību tikai uzlabotos, ja iedzīvotāji ne tikai post factum uzzinātu pieņemtos lēmumus, bet arī saprastu, kādēļ tie ir tieši tādi un ne citādi. Ja valdībai būtu kopīgi (!) noteiktas prioritātes, kurām atbilstoši notiktu diskusijas par naudas sadali, tad to slēpt nebūtu vajadzības. Šajā valdībā īpaši izteikts ir kopēju interešu un prioritāšu trūkums, jo dominē katra koalīcijas partnera individuālie uzstādījumi. Tā teikt, katrs pirms vēlēšanām ir balsis zvejojis ar kaut ko citu un nu vārdi būtu jāpārvērš darbos. Tādēļ jau pašlaik neiztrūkst skaļu partiju paziņojumu.
Tas, ka koalīcijas partiju starpā nemitīgi tiek meklēti kompromisi, ir normāla prakse visās Rietumu demokrātijās, taču vismaz kaut kādiem kritērijiem jābūt, saskaņā ar kuriem šie kompromisi tiek panākti. Budžeta veidošanas gadījumā tie būtu ilgtermiņa stratēģiskie plānošanas dokumenti, kā arī, protams, valdības rīcības plāns. Tomēr nezin kāpēc nepamet sajūta, ka partiju dīlošanā kompromisi tiks panākti pilnīgā citā ceļā, nevis, vadoties pēc stratēģiskiem dokumentiem. Pozitīvā ziņa gan ir tā, ka K. Kariņš ir solījis vienoties par kādām nodokļu maiņām pēc šī budžeta procesa – līdz 2020. gada pavasarim vai vasaras vidum. Tad likumi būtu pieņemti savlaicīgi un stātos spēkā 2021.gadā.
