Kravu pārvadātājiem šī diena, kad tika ieviesta eirovinjete, ir sēru dienu, jo darbu zaudēs tūkstošiem nozares cilvēku, savukārt valsts šogad plānotā ieguvuma - 4,3 miljonu eiro - vietā bezdarbnieku pabalstos izmaksās krietni lielākas summas, protesta mītiņā medijiem skaidroja kravu pārvadāšanas uzņēmumu iniciatīvas grupas pārstāvis Ziedonis Apariņš.

Organizatori informēja, ka protesta akcijā piedalās ap 10% no visiem pārvadātājiem - 120 mašīnas no 60 uzņēmumiem, kuras riņķoja pa 11. novembra krastmalu, brīžiem skaļi signalizēdamas.

Apariņš, kurš ir arī SIA Taka pilnvarotais pārstāvis, skaidroja, ka patlaban kravu apjomi būtiski samazinās, līdz ar to šis nav īstais laiks ieviest papildu nodokļu slogu. To varot atlikt līdz 2016.gadam, kad nozare atdzīvosies. Viņš uzsvēra, ka transporta nozare nav tikai ostas un dzelzceļš, bet arī autopārvadājumi.

Viņš demonstrēja simbolisku atslēgu saišķi, kuru gatavojoties nodot satiksmes ministram Anrijam Matīsam (V) un kas simbolizējot atslēgas no kravas automašīnām, kuras pēc eirovinjetes ieviešanas nonāks banku plačos, jo uzņēmēji nespēs nomaksāt līzingus.

Andrim Lubānam izdevies padarīt valsts kapitālsabiedrību par pelnošu uzņēmumu, kā arī noorganizēt vilcienu iepirkumu. Tas gan nepalīdzēja saglabāt valdes priekšsēdētāja amatu.

To intervijā Dienas Biznesam norāda Andris Lubāns, kas pēc Rīgas Tehniskās universitātes pabeigšanas (diplomdarbs par sabiedriskajiem pasažieru pārvadājumiem) valsts pārvaldē saistībā ar transporta jomu vai Satiksmes ministrijas (SM) pārraudzībā esošās valsts kapitālsabiedrības nostrādājis 25 gadus. Kaut arī tieši viņa vadībā VAS Pasažieru vilciens, šķiet, būs atbrīvojies no neveiksmīgu vilcienu iepirkumu lāsta, uzņēmuma padomei viņš vairs nešķita piemērotākais vadītājs.

Asociācija Latvijas auto ik pa brīdim sūdzējusies, ka nav apmierināta, kā valsts SIA Autotransporta direkcija sadala autopārvdājumu atļaujas Latvijā.

Manuprāt, izdevās nenovirzīties no optimālā vidusceļa, neiebraucot ne vienā, ne otrā grāvī. Neapmierinātība ir saprotama, jo atļauju vienkārši bija mazāk nekā pārvadātāji spētu braukt. Ja viņi izbrauc divus trīs braucienus, bet pēc tam divas nedēļas jāstāv pie sētas, tāpēc ka nav atļaujas, protams, ka rodas neapmierinātība. Mēs pat piedāvājām asociācijai eksperimentu – atļaujas, ko izdalām visa gada garumā, iedosim uzreiz, un tad dariet, ko gribiet. Tas gan publiski neparādījās, bet atbilde bija – labāk tā nedarīsim. Tādējādi bija saglabāta iespēja pārvadātājiem strādāt visa gada garumā, nevis strauji attīstīties, izveidojot burbuli. Turklāt ar atļaujām devām priekšrocību vairāk tiem pārvadātājiem, kas strādāja ar Latvijas ražotājiem, kuri preces eksportēja vai importēja. Līdz ar to no pārvadājuma ieguva ne tikai transporta kompānija, ‒ jo kāds gan labums Latvijai no pārvadājuma Krievija‒Polija.