http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard04(30).jpg
Nodokļi jāceļ! Ar šādu lozungu valdība jau vairākas dienas apspriež, cik un kādos veidos varētu palielināt nodokļu slogu Latvijā. DB jau ir pievērsusies vairākām pozīcijām šajā jomā, un šoreiz pienākusi kārta Veselības ministrijas ierosinājumam ieviest akcīzes nodokli dažādiem pārtikas produktiem.
Piemēram, buljonam, ja sāls īpatsvars 100 gramos šā produkta pārsniedz vienu gramu, kā arī desām, ja sāls īpatsvars 100 gramos pārsniedz 1,25 gramus. Tad vēl var uzskaitīt dažādas uzkodas, alkoholiskos dzērienus un visu ko citu. Protams, varētu diskutēt, cik «labvēlīgi» šāda nodokļu politika ietekmēs vietējos ražotājus, taču šoreiz pievērsīsimies pāris divkosībām politiķu attieksmē pret šeit strādājošajiem uzņēmējiem un iedzīvotājiem kopumā.
Pirmkārt, tiek pausts, ka minētajiem produktiem jāpalielina akcīzes nodoklis, samazinot tā patēriņu un tādējādi arī sirds un asinsvadu saslimšanu. Izklausās cēli un loģiski. Tomēr jāņem vērā, ka no visiem akcīzes nodokļa palielinājumiem pārtikai valsts budžetā papildus plānots iekasēt vairāk nekā 33 miljonus latu gadā. Iznāk, ka attiecīgās normas ierosinātāji ne tikai negrib samazināt ne īpaši veselīgu produktu patēriņu, bet principā sagaida, lai patērētāji tos lietotu vismaz tikpat lielā apmērā, kā līdz šim, un tādējādi gada laikā izdotos sakasīt 33 miljonus latu. Vienkārši vajag skaidri pateikt nodokļu maksātājiem, kāds ir patiesais mērķis katras konkrētās likmes ieviešanas gadījumā.
Otrkārt, jāatgādina regulāri paustā atziņa teju visos līmeņos – krīze Latvijā ir beigusies, un notiekošais mūsu valstī ir veiksmes stāsts. Šādiem apgalvojumiem grēks būtu neticēt, tomēr rodas jautājums – kāpēc valstī, kurā krīzes nav, tiek veidots uz konsolidāciju vērsts valsts budžets, jau nez kuro dienu prātojot, kā palielināt budžeta ieņēmumus, ceļot nodokļus? Paklausoties dažādu ministriju ierosinājumus, rodas iespaids, ka drīz vien izskanes vēlme piemērot akcīzi miltu produktiem un noteikt īpašu ceļu lietošanas nodevu velosipēdiem. To redzot, var rasties viens no diviem iespaidiem.
Pirmais – stāsts par krīzes pārvarēšanu ir veiksmīgi sadomāta pasaka, lai kaut uz brīdi ļautu iedzīvotājiem noticēt, ka tautsaimniecība tiešām aug.
Otrs variants gan ir daudz ticamāks. Proti, saprotot, ka starptautiskie aizdevēji uz pirkstiem vairs neskatās, ministrijas nolēmušas, ka varētu provēt atgriezties tā dēvēto trekno gadu naudas tērēšanas režīmā. Kā zināms, katram jaunam izdevumam pretī ir jābūt jaunu ienākumu pozīcijai. Tad nu ministri sēž un domā, kādus absurda nodokļus vēl varētu piemērot. Būtu gan jāņem vērā, ka nodokļu slogs var būt tikai tik smags, cik maksātāji to ir gatavi celt. Nenāktu par skādi parēķināt, cik liels kaitējums, ieviešot vienu vai otru nodokļa likmi, tiks nodarīts veselām nozarēm, un vai gadījumā nebūs tā, ka citu nodokļu veidā valsts kasē neieplūdīs attiecīgi mazākas summas.
