Eiro ieviešanas misija veiksmīgi pabeigta, laiks atgriezties pie iepriekšējā kursa un atkal paaugstināt nodokļus. Nākamgad PVN likme Latvijā var sasniegt pat 23%.
Ar DB publikāciju par to, ka no nākamā gada Latvijā, visticamāk, varētu atkal augt pievienotā vērtības nodokļa (PVN) likme, dienasgaismu ieraudzījusi vēl viena politiķiem ļoti nepatīkama tēma, jo īpaši priekšvēlēšanu laikā. Proti, 2012. gada vasarā, gatavojoties eiro ieviešanai, PVN standartlikme Latvijā tika samazināta no 22% uz 21%. Savukārt nākamajos divos gados iecerēts samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmi, tādējādi palielinot Latvijā strādājošo uzņēmumu konkurētspēju starptautiskajā tirgū. Tomēr jau tobrīd, kad šīs idejas vēl tikai tika auklētas, vadošajiem valsts politiķiem, protams, bija skaidrs – ja kaut kur nodokļa ieņēmumi tiks samazināti, citviet nāksies tos palielināt. Finanšu ministrs Andris Vilks jau šā gada februārī LNT sacīja, ka tuvākajos gados diskusijas par PVN palielināšanu būs valdības darba kārtībā. Līdz ar to premjeres Laimdotas Straujumas pašreizējā liegšanās, ka «valdībā nekas tāds nav lemts un es neesmu neko tādu apspriedusi arī ar Finanšu ministriju», drīzāk skaidrojama kā priekšvēlēšanu atrakcija. Nu, nevar varas partija vēlētājiem vienā laidā sagādāt nepatīkamas ziņas par viņu tēriņu pieaugumu – nelaikā atverot elektrības tirgu, runājot par lielākiem nodokļiem u.tml. Taču nepopulārus lēmumus, kā zināms, pārsvarā var tikai atlikt, nevis atcelt pilnībā, līdz ar to jaunajai valdībai šā gada nogalē, lai kādā politisko spēku sastāvā tā arī tiktu izveidota, nodokļi varētu būt risināmais uzdevums nr.1.
Skaidrs, ka biznesam lielāks PVN ir nepieņemams, jo īpaši gana draudīgajā ģeopolitiskajā situācijā. Palielinot PVN, uz eksportu strādājošajiem uzņēmumiem vajadzēs vairāk apgrozāmo līdzekļu, taču visvairāk šāda valdības rīcība, protams, sitīs pa vietējā tirgū strādājošajiem uzņēmumiem – tirgotājiem un pakalpojumu sniedzējiem. Var jau teikt, ka uz ikdienas precēm PVN pāris procentpunktu palielinājumu īpaši nejutīs, taču aina jāvērtē kopumā. Trūkst pamata pašlaik sapņot par ievērojamu ekonomikas pieaugumu, arī ekonomiski aktīvo cilvēku skaits Latvijā nepalielinās. Tam visam pievienojot vēl lielākus nodokļus, ieņēmumi, visticamāk, samazināsies, toties pieaugs pelēkā sektora preču aktivitāte. Kam no tā būs kāds labums? Vai pie varas esošie politiķi ir gatavi tikai lemt par kārtējo nodokļu paaugstināšanu vai tomēr arī nodrošināt efektīvāku PVN iekasēšanu? Var tikai piekrist Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras viedoklim – kamēr nav izsmelti visi iespējamie PVN iekasēšanas veidi, nav pieļaujama PVN palielināšana nolūkā vēl vairāk paņemt no godīgiem nodokļu maksātājiem. Un vēl viens aspekts – premjere Straujuma nesen pauda bažas par valsts aparāta pārlieku strauju uzblīšanu. Proti, ministrijas, ātri aizmirsušas krīzes laika žņaugus, pārmērīgi vēloties palielināt ierēdņu skaitu. Varbūt ir vērts pievērsties arī šādu nesaimniecisku budžeta tēriņu iegrožošanai, pirms apstiprināt kārtējo nodokļu pieaugumu?
No otras puses Ukrainas notikumu kontekstā arvien skaļākas kļūst balsis, ka Latvijas aizsardzības budžetam beidzot jāpieaug no 1% no IKP, kas ir viens no sliktākajiem rādītājiem NATO dalībvalstu vidū, līdz vismaz 2% no IKP. Kur to naudu ņemt? Taču ne jau no mediķu vai skolotāju algām vai saplacinot tā jau plāno kultūras budžeta riecienu. Ne visas vajadzības var nosegt arī ar ārvalstu finanšu palīdzību – ES struktūrfondiem, lai gan izskatās, ka šīs iespējas Latvija līdz šim tomēr pilnvērtīgi neizmanto. Var piekrist arī ekonomikas ministram Vjačeslavam Dombrovskim, kas norādījis uz nepieciešamību Latvijas nodokļu ieņēmumus un tērēšanas ambīcijas izlīdzsvarot. Proti, Latvijā nodokļu ieņēmumi ir daudzu Āzijas valstu līmenī – 26% no IKP, bet sociālās ambīcijas – kā Ziemeļvalstīm, kur nodokļu ieņēmumi sasniedz pat 45% no IKP. Bez ekonomikas izaugsmes stimulēšanas un efektīvas nodokļu iekasēšanas gan ir mazas cerības, ka, spiežot pie zemes ar lieliem nodokļiem, optimālo balansu Latvijai izdosies atrast.
