Interešu grupa nav lamu vārds, bet gan sabiedrības dzīvīguma pazīme; ja nav pašorganizēšanās, tad iznākums ir ļengana politika

Klasiskajā apgalvojumā, ka tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi, ir apslēpts risks, ka atbildība un attiecīgi arī iniciatīva tiek izšķīdināta. Tas, kas pieder visiem, nepieder nevienam, tāpēc tiek novazāts un izniekots, un valsts intereses nav izņēmums.

Virkne pašmāju un ārvalstu ekspertu arī DB nemitīgi norāda uz Latvijas jebkādas politikas – lai tā būtu iekšpolitika, ārpolitika, nodokļu vai vēl kāda politika – valdošo problēmu, kas ir bezmērķība. Darba specifikas dēļ esmu iedziļinājies ārlietās un varu pārliecinoši teikt, ka Latvijas ekonomikas diplomātija vēl ir pat samērā proaktīva, bet arī tā nepārprotami atspoguļo pieprasījumu – kāds ir pieprasījums no mājām, tāda ir rīcība. Jeb, ko vadošie biznesa lobiji un aktīvākas atsevišķās kompānijas argumentēti prasa, tādas mūsu valsts intereses starptautiskajā ekonomiskās politikas veidošanā arī parādās.

Lai gan sevišķi pēckrīzes gados liela uzmanība tiek ierādīta līderībai (faktiski tās deficītam), tas tomēr pamatā tiek aktualizēts lietišķajā vidē, un politikā demokrātiskā iekārtā neko citu mēs nevaram sagaidīt kā vien to, ka politika izpilda pieprasījumu vai atspoguļo tā trūkumu. Laimīgā kārtā nacionālā līmenī esam izdarījuši suverēnus secinājumus par savas vēstures drūmākajām lappusēm, kas nebūt nav ne tik maz, ne arī tik pašsaprotami. Attiecīga ir Latvijas politikas konsekventā – drošības – daļa.

Tomēr, izņemot eksistenciālus suverenitātes apsvērumus un valsts valodas dzīvotspēju, citu konkrētu Latvijas nacionālo interešu sekmīgāku formulēšanu un izrietošu kvalitatīvāku starptautisko specializāciju mūsu ārpolitikai traucē uzņēmējdarbības un darba tirgus, kā arī pilsoniskās vides sašķeltība. Spriežot pēc visa, liela loma tādā sašķeltībā ir ēnu ekonomikai, jo tā ir savrupa un individuālistiska pēc definīcijas, tāpēc tā kavē aptveroša konsensa veidošanos un pārstāvniecību. Savukārt cilvēku vilkšana laukā no ēnas un lielāka legālās ekonomikas daļa provizoriski vairos iedzīvotāju morālo saikni ar valsti un iesaisti interešu grupās, spēcinot nacionālo interešu formulēšanu un to virzību rīcībpolitikā, arī starptautiski.

Vienvārdsakot, vajag vairāk lobiju, vajag vairāk interešu grupu, un tādam būtu jābūt arī ēnu ekonomikas t.s. apkarošanas politikas mērķim, lai gan es šādu uzstādījumu valdībā neredzu. Proti, nevajag apkarot ēnu ekonomiku, jo tie ir dzīvi cilvēki, kas tur pelna un nebrauc prom, bet laukā no ēnas gan viņus vajag vilkt un stumt, lai viņiem veidotos savs publisks sakāmais un tiešām tautiskas intereses.

Var jau domāt, ka tiksim galā ar ēnu ekonomiku, un pārējais notiks pats. Tomēr ne – nenotiks, jo nekas nenotiek tāpat, un viss, kas mums ir sakarīgs, ir izmantotu iespēju iznākums. Tādēļ valdībai ir jābūt gatavai vai labprātīgai arī pret aktīvākām nevalstiskajām organizācijām (NVO). Ko tas nozīmē tūlīt un tagad? Labs sākums būtu „solidaritātes” nodokļa atcelšana, ko pieprasa aktīvākās no NVO. Aktīva, sakarīga politika nav sevišķi atšķirīga no jebkā cita, un, atvainojiet par banalitāti, bet, ja nenāk, tad vajag paspiest.