http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard03(79).jpg
Mazajiem birojiem nākotnē nevajadzēšot maksāt par mūzikas atskaņošanu. It kā... Proti, lai beidzot būtu skaidrība, kuram un par ko īsti ir jāmaksā autortiesību atlīdzība, Saeimā tika nolemts atvērt Autortiesību likumu, lai paredzētu, ka atlīdzība tiek iekasēta tikai no tiem uzņēmumiem, kas, atskaņojot mūziku, no tā gūst labumu.
Nonākot šim jautājumam līdz Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, cita starpā notikusi spriešana par to, vajadzētu vai nevajadzētu iekasēt šo atlīdzību no mazajiem birojiem. Brīdī, kad tā dēvētās autoraizstāvju organizācijas AKKA/LAA pārstāvji paziņojuši, ka neiekasēs atlīdzību no tiem mazajiem birojiem, kuri, atskaņojot mūziku, negūst labumu, diskusijas par šo tēmu faktiski arī beigušās.
Lielākai skaidrībai – minētās komisijas deputātiem pietika ar minēto AKKA/LAA solījumu, lai konkrētas izmaiņas Autortiesību likumā nemaz neplānotu. Nu, labi, ka vēl tiesneši netic tiesas zālē esošo personāžu apgalvojumam – vairāk tā nekad nedarīšu... Protams, izklausās jau labi, ka vieni ir apsolījuši, otri – noticējuši, taču jāņem vērā, ka vispār runa ir par likumdošanas bāzi, nevis divu draugu vienošanos, ka viens no viņiem pirks kasti alus, bet otrs – uzkodas. Respektīvi, ja nākotnē sāksies strīds starp jebkuru mazo biroju un AKKA/LAA par to, ir vai nav jāmaksā autoratlīdzība, attiecīgajam uzņēmējam nebūs neviena likuma, uz kuru varētu atsaukties. Šajā gadījumā tā arī nav skaidrs, par ko īsti ir runa – par izcili spēcīgu AKKA/LAA interešu lobiju vai arī Saeimas deputātu naivumu ar nekompetences elementiem.
Protams, nevienā likumā nav iespējams līdz sīkākajai detaļai atrunāt pilnīgi visus gadījumus, nianses, aspektus. Tajā pašā laikā šādās reizēs likumā ir jānosaka, ka jātiek izstrādātiem un pieņemtiem Ministru kabineta noteikumiem, kas jau nu gan ir iespējami vairāk detalizēti. Var izstrādāt dažādas instrukcijas, cirkulārus u.c. dokumentus, kas ieviestu skaidrību, taču nevar būt tā, ka noteikta joma balstās uz kādreiz kaut kur izteiktu solījumu. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka runa ir par organizāciju, kas ir itin kāra uz naudas iekasēšanu katru reizi, kad kaut kur tiek nospiesta mūzikas atskaņotāja podziņa, uz kuras ir uzraksts «play».
Vēl tikai jāpiebilst, ka diskusijās par autortiesībām diemžēl tiek aizmirsts galvenais – mūzikas autoram un izpildītājam tiek samaksāts jau brīdī, kad viņu intelektuālais īpašums tiek nopirkts, bet naudas prasīšana par atskaņošanu ir vienkārši trula nekaunība. Nevajag aizmirst, ka arī, piemēram, ēkas projekts ir arhitekta intelektuālais īpašums. Bet netiek taču prasīts, lai arhitektam tiktu samaksāts katru reizi, kad pa viņa projektētās ēkas durvīm ieiet (vai iziet) kāds cilvēks. Neviens arī nemaksā, piemēram tērpa dizaineram par katru reizi, kad viņa darinātajā kostīmā tiek iziets uz ielas. Tā varētu turpināt ilgi... Bet varbūt intelektuālā īpašuma radītājiem-nemūziķiem vienkārši nav pienācīga lobija?!
