http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard03(68).jpg
Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par to, ko īsti nozīmē jēdziens «pilnīgi bezcerīga plānošana», nekur tālu nav jābrauc - atliek paanalizēt Latvijas valsts institūciju darbu, turklāt vienas ministrijas ietvaros. Šoreiz runa ir par līdz šim lielāko iepirkumu Latvijas Republikas vēsturē.
Proti, gan pēc konstruktīva darba, gan arī muļļāšanās vairāku gadu garumā pagājušajā nedēļā uzņēmums Pasažieru vilciens beidzot parakstīja līgumu ar Spānijas kopāniju CAF par 34 jaunu elektrovilcienu un septiņu dīzeļvilcienu piegādi, kā arī jauno transporta līdzekļu uzturēšanu un apkopi 30 gadu garumā, par to kopumā apņemoties samaksāt 610 miljonus eiro. Principā tas nozīmē, ka dažu tuvāko gadu laikā vilcienu parks Latvijā tiks pilnībā nomainīts. Paradokss slēpjas apstāklī, ka burtiski tajā pašā brīdī Autotransporta direkcija ir nosūtījusi Pasažieru vilcienam piedāvājumu slēgt 37 jeb aptuveni vienu trešdaļu dzelzceļa reisu. Vēl kuriozāku šo situāciju padara fakts, ka gan jauno vilcienu iepirkumu konkurss, gan arī Autotransporta direkcijas darbs notiek vienas Satiksmes ministrijas paspārnē. Un šajā sakarā jautājumu ir vairāk nekā atbilžu…
Redz, ir skaidrs, ka, samazinot reisu skaitu, Latvijai par šo pašu trešdaļu mazāk vajag arī vilcienu sastāvu. Tātad var pieļaut iespēju, ka Autotransporta direkcijā strādā CAF lielākā konkurenta minētā iepirkuma kontekstā - kompānijas Stadler atbalstītāji, kas tagad cenšas parādīt, cik nelāga ir bijusi Pasažieru vilciena un principā arī Latvijas valdības izvēle attiecīgo līgumu slēgt tieši ar CAF. Taču tikpat labi nevar izslēgt iespēju, ka šīs direkcijas vērtējums ir pilnīgi pareizs, un Latvijai perspektīvā tiešām nebūs vajadzīgs tik liels reisu un tādējādi arī vilcienu apjoms. Tikai tādā gadījumā ļoti loģisks ir jautājums Satiksmes ministrijai - kāpēc tika pieļauta līguma parakstīšana kopumā par 41 jauna vilciena iegādi, ja mūsu valstij tādā kvantumā tos nemaz nevajag? Var jau būt, ka ministrijas plāns ir izveidot sistēmu - daļa jauno vilcienu vienkārši stāv depo un pēc vairākiem gadiem, kad kāds no kursējošajiem vilcieniem izies no ierindas, to momentāli varēs nomainīt ar citu. Izklausās, protams, muļķīgi, bet arī līguma parakstīšanu par jaunu vilcienu iegādi vienlaikus ar atziņu par nepieciešamību samazināt reisu skaitu neizklausās pēs stratēģijas, kas būtu kaut vai santīmu vērta.
Interesants ir arī faktors, ka ideja par reisu skaita samazināšanu ir brīdī, kad liela daļa pasaules valstu cenšas attīstīt tieši dzelzceļu, atzīstot to par salīdzinoši ekoloģisku un ērtu pārvietošanās veidu. Savukārt Latvijā sāk iezīmēties pilnīgi pretēja tendence. Protams, nevar jau izslēgt, ka mums tiešām vajag mazāk jaunus vilcienus, nekā ir nolemts iegādāties, bet tas tomēr būtu jāzina pirms pilnvarot Pasažieru vilciena vadītāju parakstīt līgumu par summām, kas rakstāmas ar astoņām nullēm. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka runa šeit ir par attiecīgu valsts amatpersonu neizdarību, un šī nu ir īstā reize, kad zaudējumus, kas tā visa rezultātā, iespējams, radīsies, vajadzētu piedzīt no konkrētu personāžu kabatām. Bet Latvijā tā uzskatīt ir naivi.
