Lai gan Satiksmes ministrija iepriekš bija lūgusi pasažieru pārvadātājiem Latvijā šogad piedzīvoto zaudējumu segšanai piešķirt 1,42 miljonus latu, valdība ir nolēmusi šim mērķim atvēlēt tikai pusi – 706 360 latus.
Pirmajā brīdī izklausās teju vai traģiski – valdība kārtējo reizi nepievērš pienācīgu uzmanību kādai no tautsaimniecības nozarēm, to teju vai turot pusbadā. Tomēr šoreiz runa ir ne tik daudz par nevēlēšanos maksāt, cik par elementāru neizdarību un to, ka reformas mūsu valstī daudzos gadījumos tā arī palika «uz papīra». Proti...
Laikā, kad Latvijā valdīja tā dēvētie treknie gadi, pasažieru pārvadātāji saslēdza daudzgadu sadarbības līgumus ar plānošanas reģioniem, paredzot noteiktus maršrutus, reisu skaitu, atlaižu kategorijas un tamlīdzīgus aspektus. Kā zināms, «treknie» gadi nebija mūžīgi, tie visai krasi pārauga par krišanu krīzes bedrē un valstī kopumā daudz kas mainījās. Daudzi iedzīvotāji zaudēja darbu, daudzi – pārvācās uz lielajām pilsētām vai vispār devās darba meklējumos uz ārvalstīm, piemēram, Lielbritāniju vai Vāciju.
Tas viss, protams, ir skumji, taču tā ir realitāte. Šā iemesla dēļ vairums Latvijā strādājošo uzņēmumu ir pārkārtojuši savu darbību, pieņemot jaunos spēles noteikumus. Respektīvi, pārskatot darbības virzienus, samazinot izdevumus un tamlīdzīgi. Savukārt pasažieru pārvadātāji joprojām strādā atbilstoši «treknajiem» līgumiem un regulāri risina domstarpības ar valdību par to, cik daudz naudas tai laiku pa laikam jāpiemaksā par pārvadājumu veikšanu, un šīs summas nav mazas, ņemot vērā, ka pēdējo gadu laikā pasažieru kļuvis mazāk, bet degvielas cenas – augstākas. Valdībai laika gaitā izveidojusies situācija ir vēl draņķīgāka. No vienas puses, tai, atbilstoši plānošanas reģionu saslēgtajiem līgumiem, ir jāmaksā nauda, no otras puses, šie maksājumi faktiski tiek veikti ne par ko. Galvenais, ka tā arī nav skaidrs, kas vairāku gadu garumā ir liedzis abām pusēm apsēsties pie sarunu galda un pārskatīt «trekno» gadu līgumus, kā to, starp citu, ir izdarījuši daudzās citās nozarēs strādājošie uzņēmumi. Vienkārši sakot, jau sen vajadzēja izskaitļot, kuros maršrutos reisu skaits ir jāsamazina, kuros – jāsūta ievērojami mazāka izmēra autobusi, bet kuri maršruti jāslēdz pavisam.
Nav jau arī grūti iedomāties, kāpēc tas nav izdarīts – skaidrs, ka jebkurā gadījumā minēto pasākumu realizēšana būtu politiski nepopulāri, bet dažāda līmeņa vēlēšanas Latvijā noteik tik regulāri, ka neviens politiskais veidojums nevēlas riskēt ar elektorāta zaudēšanu, daudz labāk dodot priekšroku nodokļu naudas nelietderīgai tērēšanai. Šajā kontekstā zināmu cerību vieš fakts, ka no nākamā gada Latvijā līgumus ar pārvadātājiem slēgs nevis plānošanas reģioni katrs atsevišķi, bet gan šo procesu centralizēti veiks Autotransporta direkcija. It īpaši noderīgi tas var izrādīties Vidzemes un Zemgales plānošanas reģioniem, kuru savulaik veiktajiem aprēķiniem ir izrādījusies vismazākā līdzība ar dzīves īstenību.
