Pozitīvākam rezultātam privātajam sektoram bez valdības un Satiksmes ministrijas ieinteresētības neiztikt
Kas kopīgs nelegālo ieceļotāju/bēgļu problēmai ar Latvijas pasažieru pārvadājumiem vai mūsu tranzīta koridoru? Tas, ka mūsu valdība lielā mērā vienaldzīgi vai bezpalīdzīgi no malas noskatās attiecīgajās jomās notiekošajā, bet ievārītās ne-darīšanas putru strebj citi. Līdzīgi kā cilvēku migrācijas gadījumā, transporta nozarē lietas notiek neatkarīgi no tā, vai valdības koalīcijai un tās satiksmes ministram Anrijam Matīsam ir kāds plāns, ko ar to visu darīt.
Piemēram, e-maksājumu izmantošana norēķiniem sabiedriskajā transportā pasaulē, visticamāk, ies plašumā. Tas, vai tie ir e-taloni, bankas sīkmaksājumu kartes, mobilais telefons vai visi kopā, ir gaumes vai tehnikas jautājums. Par nozari atbildīgā ministrija šajā jomā līdz šim tā arī nav ne vēlējusies, ne spējusi izstrādāt ne stratēģiju, ne konkrētus soļus jauno tehnoloģiju likšanai lietā, lai samazinātu viltojumu un citas krāpniecības radītos zaudējumus valsts budžetam. Gadiem ritot, SM klāstījusi, ko tā negrib, vai, gluži pretēji, – ka grib tikai perfektu, visaptverošu sistēmu. Un rezultātā nav nekādas. Tāpēc pašvaldības un pārvadātāji sadarbībā ar ieinteresētajām bankām paši ievieš savus modeļus. Tāpēc nepieciešamos normatīvos aktus izstrādā Pārresoru koordinācijas centrs, nevis nozares ministrija. Protams, var jau vainot vienas vai otras bankas lobiju, bļaut, ka pasažieru pārvadātājiem vienalga, jo viņi tāpat visus izdevumus prasīs apmaksāt no budžeta. Taču tā vietā, lai bremzētu attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanos no nākamā gada, SM drīzāk vajadzētu caur Autotransporta direkciju parūpēties, lai pārvadātāji nepērk trīsreiz vai četrreiz dārgākus risinājumus, ja tirgū pieejami lētāki.
Ja ne bremzēšana vai bezdarbība, tad vismaz mērķtiecīgas, uz izmērāmu rezultātu vērstas darbības trūkums vērojams arī transporta un loģistikas pakalpojumu jomā. Smejies vai raudi, bet, visu notiekošo vērojot, nākas citēt padomju kinokomēdijas klasiku, proti, uz lietām jāskatās plašāk, nekā to dara SM. Laikā, kad par lielo, stratēģsko kravu plūsmām cīnās valstis un prezidenti, Igaunija plāno ieviest savu versiju Latvijā pirms dažiem gadiem apspriestajam loģistiķu piedāvājumam. Proti, mūsu ziemeļu kaimiņi grasās konsolidēt transporta nozares valsts uzņēmumus, lai efektivizētu to darbību un varētu izteikt vienotu piedāvājumu lielajiem spēlētājiem.
Diemžēl SM netiek līdzi globālajām norisēm tranzīta jomā. Tā, protams, skandēs par neskaitāmajām darba grupām, konferencēm un ārvalstu vizītēm. Diemžēl būtisku augstas pievienotās vērtības (piemēram, konteinerizēto) kravu apjomu pieaugumu izteiksmē rezultāta pagaidām nav. Tikmēr privātie komersanti kopā ar ārvalstu partneriem paši veido savus Latvijas tranzīta koridora piedāvājuma risinājumus. Tomēr lielāks efekts visai tautsaimniecībai būtu, ja valsts viņus atbalstītu ne tikai vārdos. Par to, vai šajā ziņā valdība grib ko mainīt, lielā mērā liecinās jaunā Latvijas dzelzceļa vadītāja izvēle. Jācer, ka tas būs profesionālis, kurš spēs vienlīdz cienījami pārstāvēt jomas intereses gan austrumos, gan rietumos.
