Itālijas referendums ir jau trešais šā gada balsojums Rietumu pasaulē pēc kārtas, kura rezultāts apliecina vēlētāju vēlmi pēc pārmaiņām

Fakts, ka beidzies iepriekšējo desmitgažu laikā tik ierastais labklājības pieaugums, ko lielā mērā veicinājusi dzīve uz parāda, ir galvenais iemesls, kādēļ līdz šim pie varas esošie zaudē popularitāt un aizvien lielāku atzinību gūst idejas, ko izplata tie, ko mēdz dēvēt par populistiem. Iespējams, ka velns nav tik melns, kā viņu mālē, un to lielā mērā apliecina arī finanšu tirgus norises. Pēc pirmā skaļākā vēlētāju balsojuma pret līdzšinējo kārtību britu referendumā par atdalīšanos no Eiropas Savienības finanšu tirgi piedzīvoja visai vētrainu finanšu aktīvu izpārdošanu, biržas indeksiem gan Lielbritānijā, gan kontinentālajā Eiropā zaudējot vairākus procentus vērtības. Tomēr jau pirmās pēcreferenduma dienas otrajā pusē britu finanšu aktīvi guva samērā noturīgu pircēju atbalstu. Arī ASV pēc ziņām par Donalda Trampa kļūšanu par nākamo prezidentu biržas visai ātri atguva investoru pozitīvo noskaņojumu, un līdzīgi ir arī ar Itālijas referenduma par konstitucionālajām reformām rezultātiem, kas jau vedinājuši pašreizējo valsts premjeru Mateo Renci paziņot par demisiju.

Ja runājam konkrēti par notikumiem Itālijā, tad, neraugoties uz to, ka referenduma rezultāti nozīmē vēlētāju «nē» arī valdībai, noskaņojumu valsts un Eiropas finanšu tirgos nevarētu saukt par sliktu. Itālijas biržas indekss pirmdien turējās pieticīgos dažu procenta desmitdaļu plusos, tādējādi neliecinot ne par kādu investoru paniku. Tiesa gan, jāatzīst, ka nedaudz pieaugusi investoru piesardzība pret Itālijas parāda vērtspapīriem. Tirgū pārdevēju aktivitātēm nedaudz pārsniedzot pircēju vēlmi pirkt, Itālijas valdības desmit gadu obligāciju ienesīgums atradās nedaudz virs 2% atzīmes jeb par procenta desmitdaļas punktu augstāk nekā piektdien. Arī citur Eiropā finanšu tirgus dalībnieki turpināja pirkt, kā rezultātā auga gan biržas indeksu, gan eiro vērtība. Tas, ka finanšu tirgi iztika bez prognozētajiem satricinājumiem, lielā mērā skaidrojams ar to, ka kardinālas izmaiņas kādas valsts ekonomiskajā politikā nav nemaz tik ātri veicamas. Turklāt presē izskanējis, ka premjers savu vietu atdos pašreizējam finanšu ministram Pjēram Karlo Padoanam, kurš turpinās vadīt valdību līdz kārtējām parlamenta vēlēšanām, kas paredzētas 2018.gada sākumā. Līdz ar to Itālijas ekonomiskais kurss pagaidām paliktu bez izmaiņām. Vienlaikus jāpiebilst, ka, par spīti procesa lēnīgumam, arī Itālijas ekonomikas debesis pamazām kļūst gaišākas, līdz ar to nākamajās vēlēšanās pēc diviem gadiem arī vēlētāju izvēle varētu būt orientēta uz pragmatismu. Straujas izmaiņas ekonomiskajā politikā vispār ir grūti veicamas, un galvenais ierobežojošais faktors tam ir budžets. Tāpēc tie, kas skandina saukļus par radikālām pārmaiņām, kļūst daudz piezemētāki, kad jāvirza valsts ekonomiskā politika, sevišķi vēl pašreizējos apstākļos, kad vitāli nepieciešams katrs tautsaimniecības izaugsmes procentpunkts.