http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(373).jpg
Latvijā faktiski nav nekādu problēmu uzzināt dazādu uzņēmumu kapitāldaļu turētāju vārdus, protams, ja vien ir pieeja Lursoft datu bāzei.
Problēmas šajā jomā sākas brīdī, kad runa ir par akciju sabiedrībām, jo Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā (UR) akcionāri reģistrēti netiek. Līdz ar to tikai likumsakarīgas ir šobrīd notiekošās diskusijas par to, vajag vai nevajag veidot arī centralizētu akcionāru reģistru. Savukārt gadījumā, ja tas ir jāveido, tad kam tas būtu jādara - valsts iestādei, vai arī šis process jāuztic kādam privātajam partnerim, piemēram Latvijas Centrālajam depozitārijam (LCD), kas vismaz līdz šim ir izrādījis lielāko interesi par šādu iespēju.
Pirmkārt, šādam reģistram ir jābūt! Proti, nav skaidrs, kāpēc akciju turētājiem vajadzētu būt savā ziņā priviliģētākiem par kapitāldaļu īpašniekiem un kaut kādā mērā dzīvot ēnā. Turklāt Latvijā tradicionāli ir bijuši uzņēmumi, kuru īpašnieki ir paspējuši radīt iespaidu, ka viņu galvenā interese ir nevis attīstīt savas kompānijas, audzējot to vērtību, bet gan nepārtraukti, turklāt publiski kašķēties par to, cik kuram, kas pieder, un kura ietekme tādējādi ir lielāka. Ja runa ir par vietējā ciema līmeņa a/s, uz to varētu pievērt acis, nospriežot - lai jau vārās savā sulā. Tomēr kaut kā ir sanācis, ka akcionāru karu epopejas parasti piedzīvo tautsaimniecībai nozīmīgi uzņēmumi. Savukārt, ja kašķīgām personām piederošās sabiedrības X akcionāri būtu reģistrēti vienotā reģistrā, problēmas šajā jomā lielā mērā mazinātos.
Otrkārt, šī gan nav tā reize, kad būtu jārunā par vienas vai otras funkcijas nodošanu privātā sektora rokās. Vispirms jāteic, ka Latvijā kopš pagājušā gada deviņdesmitajiem gadiem darbojas jau pieminētais UR, kas veic uzņēmumu reģistrāciju. Proti, valstī nav nekādas nepieciešamības kārtējo reizi audzēt administratīvo aparātu, ja reiz jau ir struktūra, kas ir paredzēta šāda veida datu reģistrēšanai un kam ir pietiekami liela pieredze šāda darba veikšanai. Protams, netrūkst arī aizstāvji idejai par šīs funkcijas nodošanu privātajam sektoram, taču tādā gadījumā agri vai vēlu var nākties rēķināties ar zināmiem personiskās ieinteresētības vai interešu konfliktu faktoriem. Privātstruktūras - jau pieminētais LCD (īpaši ņemot vērā, ka tajā jau tagad var uzzināt biržā kotēto a/s akcionārus) vai kāda cita - var netraucēti veidot savas datu bāzes, taču valstij šajā procesā nav jāpiedalās.
Šā reģistra kontekstā gan rodas iespaids, ka pati Latvijas valdošā politiskā elite tā īsti nemaz nav ieinteresēta, lai tuvākajā nākotnē nākotnē attiecīgais darbs tiktu paveikts. Nevar noliegt, ka nekāda steiga šajā jomā nav manīta. Nevar izslēgt, ka tas saistīts ar faktu, ka pati Latvijas valsts pašreizējā brīdī ir saistīta ar komānijām, kuru īpašniekus nekādi nevar uzskatīt par draudzīgiem. Respektīvi, atrašanās akcionāru reģistrā, iespējams, pārskatāmā nākotnē varētu radīt problēmas pašai valstij kā akcionāram. Bet tā būtu īstermiņa problēma - ilgtermiņā akcionāru reģistra izveide būtiski atvieglotu uzņēmumu un to īpašnieku uzskaiti.
