IKEA milža ienākšana Latvijas smilšukastē reizē ir gan labs novērtējums mūsu iekšējā tirgus potenciālam, gan mājiens par investīciju mērķa raksturu
IKEA mēbeles, kas neož pēc lētā poļu formaldehīda, bet gan smalkā zviedru, likumsakarīgi uzrunās prāvu tiesu pircēju mūsu zemē. Lai ko arī neteiktu uz eksporta panākumu ilgmūžību paļāvīgie vietējie mēbeļnieki, nevar noliegt, ka kopumā šīs nozares nākotne pašmāju tirgū pamainīsies, varbūt dramatiski nemainot pašu mēbeļu ražotāju dzīvi, bet kardināli kājām gaisā apvēršot tirgotāju ikdienu gan. Īpaši to tirgotāju, kas līdz šim baudīja ērti iemītu taciņu uz Polijas skaideņu noliktavām vai arī uz IKEA bodēm. IKEA ietekme Latvijas viesistabās un virtuvēs bija jūtama jau ilgu laiku pirms veikala atvēršanas Stopiņos, jo arī līdz tam bijis pietiekami daudz veidu, kā iegūt šo vai citu lietu no šī zīmola klāsta. IKEA koncentrējas uz nosacīti lēto segmentu, tāpēc mūsu mazais tirgus var visai brangi sašūpoties, pirmajā mirklī nožilbstot no veikala atvēršanas fakta vien. Tas noteikti būs liels kurvītis visiem poļu un leišu skaideņu tirgotājiem, kas līdz šim tirgū uzturēja mītu par to, ka Latvijas pircējiem mēbeļu gaume ir, mazākais, postpadomiska, par ikonisku «must have» padarot gaišbrūnu skapīti un salokāmo dīvānu. Vienlaikus arī IKEA turpinās uzturēt šo laiku mītu par to, ka mēbeļu jomā dominē savs «fast food».
IKEA soļa speršana no Viļņas uz Rīgu it kā jau var kalpot arī par spēcīgu signālu citiem investoriem. Pirmkārt, apliecinot un citiem demonstrējot Latvijas tirgus potenciālu un, otrkārt, parādot, ka ir iespējama sakarīga investoru sadarbība ar pašvaldībām. Rīgas dome izrādījusies neierasti pakalpīga biznesam, solot izbūvēt kādu strēķīti ceļu, lai milzu veikalam, kas pats atradīsies blakus pašvaldībā, pircēji varētu piebraukt, izmantojot galvaspilsētas infrastruktūru.
Iespējams, siltā uzņemšana Rīgā pieder pie daudzgadīgās galvaspilsētas varas priekšvēlēšanu aģitācijas. Tomēr kopumā IKEA vēlme nobāzēties Latvijā, no vienas puses, signalizē par uzņēmējdarbības vides sakārtošanos un ģeopolitikas apdraudējumu pārspīlēto uztveri, bet no otras – par to, ka IKEA atrodas pietiekami interesantā situācijā, ja reiz koncernam jāraujas uz mazo un turklāt sarūkošo Latvijas tirgu. Vēl vairāk – IKEA sola būvēties arī Tallinā, lai gan Igaunijā pircēju ir vēl par kārtu mazāk. Visu trīs Baltijas valstu situācijā daudz, daudz vairāk vajadzīgas investīcijas ražošanā un darbavietu nodrošināšanā. Ja vēl IKEA milzveikals nestu līdzi iespēju attīstīties tādiem uzņēmumiem, kas ražotu preces IKEA klāstam, tad aizjūras koncerna ienākšana mūsu valstī arī būtu daudz svētīgāka. Tā kā koncerns pērn pārdeva savu koka furnitūras sadaļas IKEA Industry kokzāģētavu Inčukalnā, kas iepriekš Latvijā ražoja koka furnitūru ķēdes produkcijai, šāda rakstura pievienotās vērtības zemesgabala apgūšanai Stopiņos pagaidām nebūs vispār.
