Saeimas deputāti nolēmuši ne tikai atcelt elektrības tirgus atvēršanu, bet arī likumā noteikt fiksētu cenu, par kādu vienam konkrētam komersantam elektroenerģija klientiem jāpiegādā.
Liekas, ka tālāk no tirgus ekonomikas, uz ko Latvija it kā ir gājusi jau vairāk nekā 20 gadus, vairs attālināties nav iespējams. Saeimas Tautsaimniecības komisija galīgajā lasījumā atbalstījusi grozījumus Elektroenerģijas tirgus likumā, kas paredz, ka elektrības tirgū mājsaimniecībām līdz 1. janvārim viss paliks pa vecam. Tas nozīmē, ka no 1. aprīļa mūs sagaida nevis brīvais elektrības tirgus, kā Saeima kaut kādā afekta stāvoklī bija lēmusi iepriekš, bet gan vecie, labie Starta un Pamata tarifi. Ierindas mājsaimniecības patērētājs šajā brīdī nospriež, ka labi vien ir, un labākajā gadījumā pasmīn par ministru un deputātu neizsekojamām darbībām, ko vada nevis kaut kādi ekonomiski vai loģiski apsvērumi, bet gan mēnešu skaits līdz kārtējām vēlēšanām. Tomēr Latvijas uzņēmējdarbības videi šis ir ļoti degradējošs lēmums.
Ir grūti salikt prātā kopā, ka pēc tam, kad Latvijas amatpersonas gadiem ilgi ir atkārtojušas Briseles vēstījumus par brīvajiem tirgiem kā vienīgo un vislabāko tautsaimniecības modeli, tās tagad tikpat vieglu roku visu pārstrīpo. Kā gan citādi, ja ne par pilnīgu absurdu, lai vērtē likumā iestrādātu pienākumu valstij piederošam uzņēmumam a/s Latvenergo turpināt par fiksētu cenu apkalpot visas Latvijas mājsaimniecības?! Kādi te vēl tirgus faktori vai apsvērumi? Kā partija, tas ir, valdošā koalīcija pateica, tā būs. Ja mēs tagad atceramies Latvenergo argumentus par labu tirgus atvēršanai, tad tajos bija minēts, ka esošie regulētie tarifi šodien vairs nesedz faktiskās izmaksas un līdz ar to Latvenergo uz citu savu ieņēmumu rēķina ir spiests subsidēt mājsaimniecības. Protams, te atkal var atcerēties visus stāstus par Latv- energo peļņu, ko ik gadu noslauc valsts budžets. Līdz ar to ir ļoti grūti runāt par elektrības patiesajām izmaksām, jo pie šādas valsts budžeta papildināšanas struktūras adekvātāk būtu runāt par elektroenerģijas nodokli, ko katrs elektrības patērētājs ik mēnesi caur Latvenergo samaksā. Tomēr atgriežoties pie nule atbalstīto likuma grozījumu būtības – Saeima ar šo savu lēmumu faktiski iedzīvina likumu, kas aizliedz vienam konkrētam uzņēmumam strādāt rentabli. Izskatās, ka tas, kādas sekas šāda likumdevēja rīcība atstāj uz Latvijas biznesa vides stabilitāti un reputāciju, ko šajā sakarā domā investori, uzņēmēji un bankas, Latvijas politiķus nav interesējis. Galvenais, ka pirms vēlēšanām nav nekāds tracis.
Var tikai retoriski jautāt: kas tieši cenu ziņā būs mainījies nākamā gada 1. janvārī? Visticamāk, būs tikai vēl sliktāk. To atzīst pat valdošās partijas – Vienotības – finanšu ministrs Andris Vilks, norādot uz krietni augstāku inflāciju nākamā gada janvārī. Līdz ar to finanšu ministrs netieši atzīst, ka viņa partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa ir parakstījusi likumprojektu, kas nākamgad radīs lielas problēmas. Tomēr tas ir tikai viens no daudzajiem šīs situācijas absurdiem. Vēl ir arī apstāklis, ka viens no argumentiem tirgus atvēršanas atlikšanai bija rūpes par mazturīgo un trūcīgo ģimeņu kompensācijas mehānismu, kas neesot gana labi izstrādāts. Taču, kāda tam garantija tuvākajos mēnešos, ja atbildīgās ministrijas un citas valsts un pašvaldību institūcijas ar loģiskas un savstarpēji savietojamas sistēmas izveidi netika galā pēdējos 10 gadus, lai gan virzība uz tirgu atvēršanu bija, kā saka, «akmenī iecirsta»? Vēl viens «arguments» – tirgu nevarēja atvērt, jo nebija pienācīgas konkurences. Taču, kāpēc lai 1. janvārī tirgū iesaistītos kaut tie trīs komersanti, kas šogad bija gatavi to darīt, ja valsts savas vēlmes un iegribas maina divas reizes pusgadā? Tik lielu altruismu, pakļaujot riskam visu savu biznesu, nevar prasīt ne no viena komersanta, vismaz ja tā īpašnieks nav valsts.
