Ir tikai loģiski, ka pēc pagājušajā nedēļā notikušās traģēdijas Zolitūdē, kad miera laikā 54 cilvēki zaudēja dzīvības tikai tāpēc vien, ka bija iegājuši iepirkties vienā no Maxima veikaliem, sabiedrība pieprasa vainīgo noskaidrošanu un saukšanu pie atbildības.

No vienas puses, cilvēki grib, lai kāds atbildētu par viņu ciešanām. No otras puses, tas ir nepieciešams, lai nākotnē novērstu iedzīvotāju slepkavošanu, nekvalitatīvi veicot savu darbu. Šajā kontekstā pat ļoti pareizi ir tas, ka arvien vairāk tiek runāts ne tikai par celtnieku un projektētāju, bet arī kontrolējošo dienestu atbildību. Konkrētajā gadījumā bija taču konkrēti publiskā sektora eksperti, kuri deva atļauju gan ekspluatēt uzbūvēto tirdzniecības centra ēku, gan paralēli veikalu darbam turpat līdzās, gan veikt būvdarbus tieši virs cilvēku galvām. Tātad viņi ir vai nu kat ko «palaiduši garām», vai arī attiecīgajās telpās nav pat iegājuši iekšā, bet draņķīgs ir gan viens, gan otrs variants.

Pirmais variants liecinātu par to, ka kontrolējošajās institūcijās nereti strādā cilvēki, kurus privātās kompānijās vienkārši neviens darbā neņem. Otrajā variantā jau būtu bažas par koruptīvām shēmām, uz ko pēdējās dienās, starp citu, tiek norādīts visai bieži. Šajā sakarā var tikai piekrist premjeram Valdim Dombrovskim, ka būtu lietderīgi ekspertīžu veikšanai saistībā ar traģēdiju Zolitūdē piesaistīt ārvalstu ekspertus. Redz, apstrīdams nav fakts, ka Latvija ir visnotaļ maza valsts, kurā vienā nozarē strādājoši eksperti nereti ir saistīti viens ar otru, kas raisa bažas par iespaidojamību, interešu konfliktiem un korupcijas riskiem. Nav runa par to, ka eksperti no Somijas, Vācijas vai kādas citas valsts strādātu labāk vai sliktāk, bet neatkarīgāk gan. Iespējams, tad izdotos pārtraukt apburto riņķi, kura ietvaros visas iesaistītās puses apgalvo, ka strādājušas pēc labākās sirdsapziņas, bet tirdzniecības centrs «nez kāpēc» ņēma un sabruka.

Un šeit kontrolējošajiem dienestiem ir visnotaļ nopietna loma. Redz, ja būtu nopietni strādājoša būvinspekcija, kas kārtīgi kontrolētu nevis zīmodziņus uz papīriem, bet reāli notiekošo būvobjektos, gan arhitekti, gan celtnieki strādātu tā, lai viņiem pašiem par saviem līdzekļiem nenāktos periodiski kaut ko pārtaisīt. Būsim godīgi – satiksmes noteikumus mēs nereti ievērojam, jo negribam maksāt lielus naudas sodus. Arī nodokļu samaksa bieži vien tiek veikta tieši šā paša iemesla dēļ. Savukārt būvniecības sektorā mums ir allaž nepietiekams finansējums, ugunsgrēks, kura iemesli netiek nosaukti jau mēnešiem ilgi, un tirdzniecības centrs, kas sabrūk kā kāršu namiņš. Tātad normālas kontroles jautājums ir stipri vien diskutabls.

Turklāt šā visa kontekstā aktualizējas vēl kāds jautājums – vai iespējami neatkarīgākiem ekspertiem nebūtu jāpārbauda teju visas ēkas, kas būvētas, teiksim, pēdējo 10 gadu laikā. Ir taču teiciens par to, ka padomju gados mājas būvēja no materiāliem, ko nepaspēja nozagt, bet mūsdienās – no tā, ko nepagūst noekonomēt.