Vairākkārt atsildītajai zupai jeb iecerei pārtikai vai atsevišķām produktu grupām piemērot samazinātu pievienotās vērtības nodokli trūkst vajadzīgā asumiņa – politiskās gribas
Līdz šim valdība vienmēr noraidījusi ieceri piemērot samazinātu PVN pārtikai vai kādām preču grupām. Lai gan zemkopības ministrs Jānis Dūklavs allaž intervijās par šo iespēju izsakās cerīgi, viņa priekštece amatā, vēlākā ministru prezidente un pašlaik Saeimas deputāte Laimdota Straujuma bija pret ilgi muļļāto ideju, atsaucoties uz Finanšu ministrijas aplēsēm. Ministrija biedināja ar aprēķiniem, ka, samazinot likmi pārtikai līdz 12%, valsts budžetā rastos zaudējumi 200 miljonu eiro apmērā. Tomēr toreizējās valdības vadītājas pieķeršanos šiem aprēķiniem varētu nosaukt arī par subjektīvu skatījumu uz problēmu, ņemot vērā, ka bija arī citi pētītāji un rēķinātāji, kas uzrādīja arī pozitīvu efektu, izmaiņām atvieglojot iedzīvotāju trauksmes līmeni par iztikas nodrošinājumu (piemēram, daļēji kompensējot elektrības rēķinu sadārdzināšanos). Var jau teikt, ka PVN samazināšana pārtikai būtu kā pārlieku palīdzīga roka lauksaimnieku un pārtikas rūpnieku nedienās un šādas palīdzības efekts būs īslaicīgs attiecībā pret ēdēju, tirgotājam pārtikas produktu cenas ātri vien uzceļot iepriekšējā līmenī. Tomēr ārpus Latvijas, kur likme ir zemāka vai tiek diferencēta pa produktu grupām, acīmredzot valstis tiek galā ar šo kalambūru, kas varbūt ir pat lielākais bažu avots – nokritīs pārtikas cenas proporcionāli likmes samazināšanai vai tomēr nē. Pretējā gadījumā efekta, ko sagaida ārvalstu lētās produkcijas nomāktie Latvijas lauksaimnieki, nebūs.
Par PVN likmes izmaiņu ilgtermiņa ietekmi uz cenām var zīlēt un var nezīlēt, tāpat par to var spriest un var arī nespriest eksperti, jo bez politiskās gribas bez atdeves būs arī nule sasauktās ekspertu darba grupas darbs. Ekspertiem no pretpolu ministrijām šajā jautājumā – Zemkopības un Finanšu –, kā arī dažādām lauksaimnieku un pārtikas ražotāju un tirgotāju nevalstiskajām organizācijām dots uzdevums sākt velt Sīzifa akmeni no jauna, vērtējot iespēju samazināt PVN pārtikas produktiem.
Jādomā, ka idejas atbalstītāju, lauksaimnieku un pārtikas rūpnieku mērķis nav griezt nodokli griešanas pēc, bet gan panākt to, lai iesīkstējušās problēmas izkustināšana kalpotu kā pašmāju uzņēmējam, tā patērētājam, kuru valdība, iespējams, uzskata par tik turīgu, ka samazināt PVN likmi kaut vai pamatproduktiem nav nekādas vajadzības. Respektīvi, jāgūst pārliecība, ka ieguvēji būs patērētāji, uzņēmēji un tautsaimniecība kopumā, nevis izmaiņas jāveic sporta pēc. Tādēļ arī samazinājumam jābūt redzamam, jo spēlēties ar vienu vai pāris procentpunktiem būtu bezjēdzīgi. Šo procesu, ejot uz likmes samazināšanu (vai drīzāk mīņāšanos uz vietas), tāpat kā pārējās kustības vai idejas PNV pārbīžu sakarā pa plauktiņiem saliktu šī būtiskā nodokļa daudzmiljonu «noplūdes» likvidēšana, par ko DB jau daudzkārt rakstījis, nevis stīvēšanās ap ubagu komosiem.
