Elektrības OIK mazināšanā Ekonomikas ministrija turpina kāpt uz saviem iepriekšējiem grābekļiem, piesedzoties ar priekšvēlēšanu populisma plīvurīti
Kā lielu sasniegumu ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis min valdības apstiprināto informatīvo ziņojumu, kurā Ekonomikas ministrija iezīmējusi elektrības obligātā iepirkumu komponentes (OIK) samazināšanas plānu energoietilpīgiem uzņēmumiem no 2016. gada. Te gan seko svarīgā piebilde – ja Eiropas Komisija to akceptēs. Tas ir gana optimistiski, ņemot vērā, ka Brisele ar savu jāvārdu šādām atbalsta shēmām nesteidzas un, piemēram, igauņi savu shēmu Briselē skaņo jau kopš 2012. gada. Taču, tā kā arī premjerei Laimdotai Straujumai likās, ka solīt kaut kādus samazinājumus uz 2017. gadu, kā to sākotnēji gribēja Ekonomikas ministrija, ir tā kā par traku, īpaši priekšvēlēšanu rudenī, tad politiķi nolēma solīt par gadu ātrāk. Galu galā riska nekāda, jo nav zināms, kas tobrīd būs atbildīgais ministrs un atruna par Briseli ir ugunsdrošs un ūdensdrošs arguments.
Tas, protams, ir lieliski, ka arī Latvijas politiķi beidzot pamanījuš, ka citās Eiropas Savienības valstīs energoietilpīgiem ražotājiem tiek piešķirtas dažādas atlaides, neliekot maksāt par subsidējamo elektroenerģiju.
Pamanījuši pēc tam, kad pērnā gada pavasarī, skaļi protestējot par nesamērīgo OIK, darbu pārtrauca Liepājas metalurgs un pāris citi Latvijas energoietilpīgākie ražotāji caur presi piedraudēja – pie šādām elektrības cenām mūsu ražotņu Latvijā drīz vairs nebūs. Šis vēstījums bija tik konkrēts, ka par dzelteno brīdinājuma signālu to grūti nosaukt – tas bija jau sarkans. Tomēr Latvijas politiķi uz to nekā īpaši nereaģēja. Ekonomikas ministrija tobrīd Daniela Pavļuta vadībā turpināja attīstīt savu absurdo plānu ar subsidēto elektroenerģijas nodokli (SEN), kas, kā tagad redzams, situāciju nekādā veidā nav atrisinājis, un visa Valda Dombrovska vadītā valdība šajā jautājumā turpināja izlikties neko neredzam un nedzirdam. Pretējā gadījumā jau tobrīd atbildīgie ministri būtu aizskrējuši uz Briseli un sākuši skaņot atbalsta shēmu mūsu ražotājiem. Tad varbūt to tiešām izdotos ieviest uz 2016. gadu un tagad Vjačeslava Dombrovska vārdi par «reālo soli pretī mūsu uzņēmējiem» tik ļoti neizklausītos pēc tukšas mucas skaņas priekšvēlēšanu mielasta laikā.
Kopumā to, kas pašlaik ir ierakstīts informatīvajā ziņojumā «Par energointensīvo uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu», var saukt gan par politiskajām lamatām, gan politisko izmisumu. No vienas puses, rūpes par biznesu ir augstu vērtējamas, bet no otras puses – uz kā rēķina tās notiks? Protams, ka to OIK, ko nākotnē varbūt nemaksās Latvijas energointensīvās ražotnes, maksās visi pārējie elektrības patērētāji. Tieši šīs nevienlīdzīgo maksājumu šķēres jau izrādījušās klupšanas akmens tādās valstīs, kur atbalsts energoietilpīgām ražotnēm elektrības izmaksās sen jau darbojas, piemēram, Vācijā. Arī tur politiķiem nākas krietni vien lauzīt galvas un ņemt no piešķirto atvieglojumu saraksta ārā, piemēram, golfa laukumus. Gatavas receptes nav, un arī Latvijā būs jāveic politiski nepatīkama izšķiršanās, kādus uzņēmumus uzskatīt vai neuzskatīt par energoietilpīgiem, brīvā tirgū strādājošiem un uz eksportu orientētiem, ņemot vērā, ka pienu uz Lietuvu brīvā tirgus ietvaros līdz šim eksportēja teju vai katrs Latvijas zemnieks.
Lai nu kā ar šādu abstraktu, salīdzinoši tālā nākotnē vērstu OIK sloga samazināšanu atsevišķiem ražotājiem Ekonomikas ministrija nekādi nerisina pamatproblēmu – to, ka kaut kas būtu jādara ar pašu subsidētās elektroenerģijas sektoru. Pašlaik mūsu valstī atjaunojamo energoresursu (AER) jautājums ir atrisināts ar aizliegumu – jaunas stacijas netop un pašreizējās žņaudz ar nodokli. Elegants risinājums būtu, ļaut ienākt valstī tiem AER veidiem, kas jau spēj iztikt bez subsīdijām, ļaujot šim tautsaimniecības sektoram savu attīstību balstīt uz privāto kapitālu, nevis apgrūtinot visus Latvijas nodokļu maksātājus ar dažādām papildu nodevām. Taču, lai to panāktu, jābūt skaidram plānam, valsts mērķim un gribai atjaunojamo energoresursu un savas energonetkarības jomā, salāgojot to visu ar reālajām iespējām, nevis aklai pakļautībai atsevišķu lobiju interesēm.