Nevar teikt, ka pasaulē valdošā ekonomikas krīze ir negatīvi ietekmējusi pilnīgi visas nozares. Vienai otrai darba apjoms pēdējo pāris gadu laikā ne tikai nav samazinājies, bet gluži pretēji — palielinājies. Viena no šādām jomām nenoliedzami ir parādu piedziņa.
Ir tikai loģiski - jo vairāk cilvēki nespēj pildīt savas saistības, jo saspringtāks darba režīms ir arī parādu piedzinējiem. Saprotot, ka šim biznesam ir objektīvs pamats izplesties, Valsts sekretāru sanāksmē ir izsludināts Ārpustiesas parāda piedziņas likumprojekts, kurā ir ne viena vien ļoti interesanta norma. Tās paredz parādu piedzinējiem liegumu ierasties pie parādnieka nakts stundās, draudēšanu utt.
Principā, lasot paredzētos ierobežojumus, rodas iespaids, ka vēl tikai trūkst normas, kas aizliegtu ierasties pie parādnieka ar beisbola nūju rokās. Šaubu nav, ka šai jomai ir jābūt pietiekami stingri reglamentētai. Galvenokārt tāpēc, lai jēdzienu «parādu piedziņa» katrs neizprastu pēc sava prāta. Turklāt, lai arī cilvēks ir nonācis parādu jūgā, tas vēl nenozīmē, ka jāiznīcina viņa dzīve līdz pat mūža galam. Protams, varētu teikt, ka šādam likumam vajadzēja tikt pieņemtam ievērojami agrāk, jo tā saucamā parādnieku problēma Latvijā pastāv ilgāku laiku, tomēr labāk vēlāk nekā nekad.
Tomēr šajā sakarā ir jārunā vēl par kādu ne mazāk svarīgu aspektu. Redzot minēto likumprojektu, kā arī dzirdot vienas otras sabiedriskās organizācijas paziņojumus, var rasties iespaids, ka parādnieki Latvijā ir teju vai sociāli aizsargājamo iedzīvotāju grupa, par kurām drīkst teikt vai nu labu vai neko. Taču tā nebūt nav! Pirmkārt, jābūt godīgiem, ka tā saucamajos treknajos gados daudzi pirka gan mājokļus, gan arī automašīnas, kā mēdz teikt, pāri saviem līdzekļiem. Cilvēki bija iedomājušies, ka katrs gads nesīs arvien lielākus ienākumus un ar šādu domu tad arī rīkojās. Nevar teikt, ka kāds no viņiem būtu ar varu spiests ņemt kredītu, piemēram, nekustamā īpašuma iegādei. Otrkārt, tie iedzīvotāji, kas šobrīd nepilda savas saistības arī ir iedalāmi divās kategorijās. Vieni tiešām nelaimīgā kārtā ir, piemēram, zaudējuši darbu un tādējādi objektīvu iemeslu dēļ parādus atmaksāt nespēj. Otri to varētu darīt, taču cer «izbraukt» uz pirmo rēķina un vairāk vai mazāk tēlo krīzes neveiksminiekus. Plus vēl, protams, ir kādreizējie nekustamo īpašumu spekulanti, kuri, starp citu, nereti visskaļāk iestājas, teiksim, par to, ka viņus kaut kādā veidā vajadzētu atbalstīt.
Līdz ar to, nenoliedzot vajadzību pēc likuma, kas reglamentē parādu piedzinēju darbu, nedrīkst aizmirst, ka arī pašiem parādniekiem ir jābūt noteiktiem pienākumiem. Piemēram, ja reiz mājsaimniecība ir savulaik uzņēmusies saistības, ko tā nespēj vairs pildīt, tad tai tomēr būtu jāsadarbojas ar šiem parādu piedzinējiem. Pretējā gadījumā šis process nereti arī turpinās būt kā sava veida sacensības, kuru laikā tiek noskaidrots, kurš ir nekaunīgāks un viltīgāks — parādu piedzinējs vai parādnieks.
