http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(407).jpg

Braukt ar automašīnu Latvijā - tā ir greznība. Protams, degvielas cenas kļūst arvien augstākas, un arī labs auto nemaksā lēti, bet šoreiz stāsts ir vēl par kaut ko citu. Proti, degviela un automašīnas arī mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā maksā pietiekami lielas cenas, savukārt auto iegādes izmaksas tieši pie mums ir spilgts piemērs tam, ka alkatībai robežu nav.

Atbilstoši publiski pieejamiem datiem Latvijā nodokļi un maksājumi pēc automobiļa iegādes, lai to varētu sākt ekspluatēt, ir 504,63 eiro. Šīs pašas izmaksas Lietuvā ir 178,95 eiro jeb trīs reizes mazākas. Bet Igaunijā šāds «prieks» maksā 29,48 eiro, kas ir aptuveni 17 reizes mazāk nekā mūsu valstī. Piemēram, attiecībā uz sociālajām garantijām mēs mierīgi varam sevi minēt kā pilnīgu pretstatu Skandināvijas valstīm. Tur sociālie maksājumi ļoti lieli, bet arī valsts sniegtās garantijas ir augstā līmenī. Latvijā sociālie maksājumi ir salīdzinoši zemāki, bet arī garantijas nav nekādas spīdošās. Savukārt attiecībā uz auto reģistrācijas izmaksām… Situācija šajā jomā atgādina ēstuvi, kurā, samaksājot dabīgu melno ikru un laba konjaka cenu, jārēķinās, ka viesmīlis atnesīs štruntīgi pagatavotu belašu.

Būtisks ir aspekts, ka abās kaimiņvalstīs atšķirībā no Latvijas nav jāmaksā par auto pirmreizējo reģistrāciju, dabas resursu nodoklis, uz CO2 balstīts auto reģistrācijas nodoklis, ceļu nodoklis. Pēdējā pozīcija ir īpaši interesanta, ņemot vērā, ka jēdzienu «ceļi» Latvijā visbiežāk lieto cilvēki, kas ar auto faktiski nepārvietojas, kā arī politiķi, kuriem ir nepārvarama tieksme vēlamo uz dot par esošo. Objektīvāk Latvijas gadījumā bieži vien tomēr ir runāt par vietām, kur kādreiz ir bijis ceļš, bet tagad dabīgā veidā tiek gatavotas lamatas potenciālajiem uzbrucējiem - lai tie nekur tālu netiktu, jo salauzīs savu transportu jau pirmajos metros. Iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc, lai gan Latvijā ir viena no zemākajām vidējām algām ES, cilvēki joprojām dod priekšroku apvidus auto iegādei - ar tiem vismaz ir iespēja izbraukt pa mūsu dzimto zemi. Tātad kāds ir kopsavilkums? Vienkārši sakot, maksājot vairāk, nekā mūsu kaimiņi, mēs saņemam mazāk. Nevienam taču nav noslēpums, ka Lietuvas - Latvijas vai Igaunijas - Latvijas robežas šķērsošanas brīdi piefiksēt ir ārkārtīgi viegli. Nevis tāpēc, ka vajadzīgajās vietās ir plāksnītes ar attiecīgo valstu nosaukumiem, bet gan tādēļ, ka automašīna sāk ievērojami kratīties, jo ceļa stāvoklis ir būtiski pasliktinājies. Turklāt Latvijas valsts arī neslēpj, ka ceļi šeit tiek būvēti tikai par ES fondu līdzekļiem.

Un šeit arī rodas pamatjautājums - ja jau dažādi maksājumi valstij par automašīnas izmantošanu ir tik augsti, tad par ko mēs maksājam?! Būtu saprotams, ja mums būtu zemākie maksājumi un čābīgākie ceļi - skarbi, bet loģiski. Bet tagad situācija ir vienkārši neapskaužama - vismazāk maksā igauņi, bet sliktākie ceļi vienalga ir mums. Ļoti cerams, ka kādam atbildīgam vīram nav ienācis prātā par mūsu naudu uzturēt igauņu ceļus. Skan, protams, absurdi, bet attiecībā uz valsts politiku kopumā šajā jomā elementārās loģikas līmenis ir tuvu nullei.