Pirms diviem gadiem tapusi ierēdnieciski «meistarīgi» satamborēta koncepcija, bet par izpildījumu skaidrības joprojām nav
Lai gan jau 2018. gadā jāievieš oficiālas elektroniskās adreses (sākumā juridiskām personām, bet pēcāk arī fiziskām), pašlaik nav lielas skaidrības ne par izmaksām, ne izpildījumu. Mērķis «modernizēt un optimizēt iestāžu darbu, nodrošinot pakalpojumu pieejamību» nav slikts, bet ir apaudzis ar garu bārdu. Lai gan bārdas tagad esot modē, naudas kaisīšana vējā, ceru, gan tāda nav.
Viena lieta ir prasīt, lai katram būtu elektroniskā adrese, kura, tāpat kā dzīvesvietas adrese, faktiski nemainītos un kalpotu saziņai abām pusēm – personai un valstij. Protams, te visupirms jārunā par drošības riskiem un, otrkārt, par digitālo plaisu starp «Rīgas publiku» un «reālo tautu» ārpus galvaspilsētas, kā arī par vecāka gadagājuma cilvēkiem. Otrs aspekts ir valsts iespējamie centieni izveidot (un finansēt) savu e-pasta servisu. Grūti noticēt, ka jaunveidots risinājums valsts pārvaldes izpildījumā varētu mēroties spēkiem ar ierastajiem un populārajiem e-pasta servisiem apaļus desmit gadus kopš brīža, kad interneta lietotāju skaits Latvijā pārsniedza miljonu. Ja šo valsts uzspiesto e-adresi varēs pārbaudīt, tikai pieslēdzoties Valsts reģionālās attīstības aģentūras uzturētajam portālam Latvija.lv, ērtas lietošanas pazīmes saskatīt nevar, jo uzlikt par pienākumu pārbaudīt «varas vēstis» šķiet visai absurdi. Iespējams, prātīgāk būtu, ja katrs varētu deklarēt savu lietoto e-adresi. Tāpat nav skaidrs, kādi būs e-pasta servisa sniedzēju datu centri un serveri – tie būs privāti, valsts pārziņā, atradīsies Latvijā vai ārzemēs?
Izcili saviņķelētā oficiālās elektroniskās adreses koncepcija jau sākotnēji bija jāattīsta, ņemot vērā esošos lietotāju paradumus.
Tāpēc nozares eksperti uzsver, ka sistēmu nevajag tiekties radīt no nulles. Iecere beidzot atbrīvoties no papīra sūtījumu blāķiem ir laba, lai gan veca, tomēr nevar nepieminēt jau funkcionējošas sistēmas dažādu institūciju ietvaros, kuras acīmredzot turpmāk dublēs jaunās sistēmas sūtījumus, vai arī tās būs jānomērdē dabīgā nāvē, jo uzturēt divas līdzīgu funkciju sistēmas taču būtu bezjēdzīgi.
Likumprojekts paredz, ka e-adreses kontam varēs piekļūt, izmantojot elektroniskās ID kartes. Jāatgādina, ka nupat Valsts kontrole konstatēja, ka ID karšu sistēmas uzturēšana valstij gadā izmaksā 847 tūkst. eiro, bet tās izmanto vien daži procenti iedzīvotāju. Savukārt no četru gadu laikā valsts apmaksātajiem 80 milj. e-parakstu izmantoti tikai nieka 0,5%. Pašlaik nav iemesla domāt, ka oficiālo e-pastu, ja tas nebūs sajūgts ar ikdienas e-pasta adresi, vismaz privātpersonas pārbaudīs īpaši lielākā proporcijā.
IT nozares eksperts Ainars Brūvelis savā oficiālās e-adreses kaldināšanas procesa vērtējumā DB publikācijā ir tik skarbs, ka piespiedu reģistrāciju «mazpopulārajā valsts portālā» salīdzina ar piespiedu deklarēšanos cietuma ēkā. Turklāt jārunā arī par valsts centralizētu rosīšanos tādu pakalpojumu jomā, kurā jau veiksmīgi strādā IT uzņēmumi. Nav mazsvarīgs arī drošības aspekts, ja visa apjomīgā sistēma atrodas vienās rokās.
