http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(393).jpg
Latvijā tā jau ir ierasta situācija - daudzām būtiskām lietām netiek pievērsta uzmanība līdz brīdim, kamēr neatgadās kaut kas ārkārtējs.
Tam, vai sociālās aprūpes iestādēs vispār ir normālas uguns dzēšanas sistēmas, atbildīgās iestādes uzmanību pievērsa vien pēc traģiskā ugunsgrēka Reģos. Par izmaiņām referenduma rīkošanas kārtībā likumdevējs aizdomājās vien tad, kad kādam nepilsonim izdevās sarīkot tautas nobalsošanu par krievu valodu kā otru valsts valodu. Un tieši tāpat stipri vien novēlota reakcija ir attiecībā uz uzņēmumu kapitāldaļu neleģitīmu pārņemšanu jeb reiderismu.
Proti, tikai brīdī, kad kāda persona no Igaunijas mistiskā kārtā pamanījās pārņemt 22% vienam no Agrolats Holding uzņēmumiem, valdības līmenī ir uzdots divu nedēļu laikā izstrādāt risinājumus, lai novērstu vai vismaz minimizētu kompāniju reiderisma iespējas mūsu valstī. Izrādījās, ka Latvijā pārrakstīt kapitāldaļas no vienas personas otrai ir tik elementāri, ka cilvēks var šķirties no sava uzņēmuma, to pat īsti nenojaušot. Savukārt tad, kad šāds nepatīkams fakts ir kontatēts, nav faktiski nekāda mehanisma, lai vismaz uz laiku apturētu jauno īpašnieku no lēmumu pieņemšanas jeb izrīkošanās ar kompāniju pēc savas patikas, ieskaitot novešanu līdz bankrotam. Situācijā, kad personai ir nozagta automašīna, jārēķinās, ka līdz brīdim, kamēr sāk rīkoties drošībsargi, attiecīgo spēkratu var paspēt aizbraukt pietiekami lielā attālumā, pārdot, izjaukt pa rezerves daļām, sabojāt, ciešot ceļu satiksmes negadījumā utt. Tieši tas pats ir iespējams attiecībā uz uzņēmuma kapitāldaļu piesavināšanos, tikai zaudējumi, ekonomiskais negatīvais efekts ir nesalīdzināmi lielāks, nekā minētajā piemērā ar automašīnas aizdzīšanu.
Būtiski ir uzsvērt, ka mūsu nesakārtotās likumdošanas dēļ ir jārēķinās vismaz ar diviem negatīviem aspektiem. Pirmkārt, vietējie uzņēmēji acīm redzami ir neaizsargāti pret dažādiem shēmotājiem, turklāt pat tādiem, kuru mītnes zeme ir kaut kur aiz Latvijas robežām. Bet valsts uzdevums ir sargāt savus nodokļu maksātājus.
Otrkārt, jāsaprot, ka šeit runa ir par valsts tēlu. Jau gadiem ilgi intensīvi tiek runāts, ka Latvijai ir svarīgi piesaistīt investorus, tostarp no ārvalstīm. Vairāku gadu laikā Latvija bija iemantojusi slavu kā valsts Eiropā, kurā dažādu nodokļu likmes tiek mainītas ar intensitāti divas reizes gadā, kas nevar apmierināt ne esošos, ne arī potenciālos investorus. Un diez vai būs daudz tādu investoru, kas vēlēsies reģistrēt savu uzņēmumu valstī, kurā to var vienkārši nozagt. Atgriežoties pie minētā piemēra par automašīnu - neviens taču neatstās savu spēkratu kriminogēnā rajonā, nepieslēdzot signalizāciju un vēl neaizslēdzot durvis.
Citiem vārdiem sakot, ir skaidrs, ka šis ir jautājums, kas Latvijas likumdevējam ir jāatrisina pēc iespējas operatīvāk un arī efektīvāk, jo pretējā gadījumā mēs nekādi nevarēsim runāt par labvēlīgu, pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi valstī.
