http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(364).jpg
Jau ilgu laiku Latvijā tiek spriests par to - vajag vai nevajag ieviest tā saucamo depozītsistēmu tukšajam dzērienu iepakojumam. Faktiski šis jautājums jau sen ir ieguvis kārtīga karsta kartupeļa statusu - visi saprot, ka vispār jau kaut kas šajā jomā būtu jādara, tikai neviens tā īsti negrib būt darītājs, un arī par sākuma datumu ilgstoši nav bijusi nekāda skaidrība.
Pozitīvi ir tas, ka beidzot vismaz kaut kas uz labo pusi ir pavirzījies - paedzēts, ka depozītsistēmai Latvijā jābūt no 2015. gada, tātad - faktiski pēc pilniem trīs gadiem. Un tas ir pitiekams laiks, lai šim procesam pilnībā sagatavotos visas iesaistītās puses, protams, cerībā, ka nebūs kāds, kurš visu novilks līdz pēdējam brīdim, lai pāris mēnešus pirms minētā datuma sāktu histēriski bļaut par nepamatotām prasībām, pārāk lieliem izdevumiem un tamlīdzīgiem visai universāliem aizbildinājumiem.
Kas tad šodien nodarbojas ar tukšās taras savākšanu? Stikla taras savākšana, teju vispārzināms fakts, ir bomžu «bizness». Savukārt, piemēram, plastmasas pudeļu savākšana diemžēl jau tradicionāli pārsvarā ir sētnieku, cūkmena un dažādu talcinieku problēma. Tādējādi būtu tikai normāli, ja darbotos sistēma, kas ļautu katram, kurš ir iztukšojis kāda dzēriena iepakojumu, atkārtoti dodoties uz veikalu, to nodot, pretī saņemot saprātīgu atlīdzību. Šādu sistēmu nevar uzskatīt par kaut ko revolucionāru vai kārtējo Latvijas skrējienu ratiem pa priekšu - depozītsistēma jau veiksmīgi darbojas Vācijā, Igaunijā un vairākās citās valstīs.
Protams, šeit būtu jāņem vērā viena otra it kā nianse. Pirmkārt, ņemot vērā pietiekami pieklājīgo sagatavošanās procesu, būtu muļķīgi depozītsistēmas ieviešanu sākt tikai ar stikla pudelēm, vienreiz izmantojamo taras pieņemšanu atliekot vēl uz vēlāku laiku. Respektīvi, šis sava veida Gordija mezgls ir jāpārcērt ar vienu piegājienu. Otrkārt, nebūtu pieļaujams, ka dzērienu cenas, sākot ar 2015. gadu, palielinās tieši par tādu summu, kāda tiks maksāta par atnesto taru. Protams, attiecībā uz dārgiem alkoholiskiem dzērieniem jāatzīst, ka dažu santīmu starpību cenā pircēji varētu pat nepamanīt, savukārt, piemēram, ar dzeramo ūdeni, dažādām sulām un tamlīdzīgiem produktiem situācija ir pavisam citāda. Jāteic gan, ka gan ražotāji, gan tirgotāji depozītsistēmas ieviešanas izmaksas varēs iekļaut produkta cenā vien tik lielā apmērā, cik patērētāji to būs gatavi akceptēt. Treškārt, šis process tomēr būtu jāorganizē tā, lai depozītsistēma darbotos par labu patērētājiem, kuri ir iegādājušies kādu dzērienu un dod priekšroku kāda santīma atgūšanai par tukšo taru, nevis jau ierastajiem pudeļu lasītājiem, kuri varētu izmantot tirdzniecības centrus kā jaunas pudeļu nodošanas vietas.
Citiem vārdiem sakot, teju jebkā jauna uzsākšana nereti sākas ar visai pamatīgu pretestību un bažām par iespējamo neizdošanos. Taču, kā jau minēts, gana daudzas valstis taras savākšanas jautājumu risina tieši šādā veidā, atzīstot to par labāko, un tādējādi nav skaidrs, kāpēc tā nevarētu darboties arī Latvijā, bet tas jau atkarīgs no politiskās izšķiršanās.
