No labas idejas ienākšanas prātā līdz tās sačakarēšanai nav tāls ceļš ejams – to ir pierādījis Latvijas likumdevējs, sākot ar šā gada 1. aprīli, realizēdams Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datu bāzi, kurā publiski būs redzami visi nodokļu parādnieki, kuru savlaicīgi nenomaksātā nodokļu summa būs lielāka par 100 latiem.
Protams, var diskutēt, kāpēc noteiktā summa ir 100, nevis 200 vai 300 lati, bet tas nav galvenais. Pamatdoma ir laba – piemēram, vienojoties par sadarbību ar potenciālo darījumu partneri, uzņēmējam teorētiski tiks dota iespēja VID datu bāzē pārliecināties, vai pretī nesēž nodokļu nemaksātājs. Tāpat, piedaloties valsts vai pašvaldību iepirkumos, uzņēmējam vairs nevajadzētu skraidīt apkārt ar izziņām par samaksātajiem nodokļiem, jo pilnīgi pietiktu, ja attiecīgā iepirkuma slidinātājs palūkotos VID datu bāzē un pārliecinātos, ka attiecīgajam pretendentam parādu pret valsti nav. Lai gan datu bāze jau pēc dažām dienām sāks savu darbu, no visa pārējā tāds čiks vien iznāks.
Problēma slēpjas faktā, ka plānotais datu aktualizācijas ātrums nav neko labāks par sasirgušu bruņurupuci – divas reizes mēnesī. Nodokļu parādi, kas ir nedaudz virs 100 latiem, parasti neveidojas rūdītiem nemaksātājiem. Personas, kas uzsāk kādu darbību, jau sākotnēji nemaz neplānodami maksāt nodokļus, valstij parādā ir daudzus tūkstošus latu, un šādus nemaksātājus nekādā mērā neuztrauc, ka viņu vārds parādīsies attiecīgajā VID datu bāzē. Vēl jo vairāk – daļa ilgstošo nemaksātāju jau tagad ir visnotaļ populāras personas. Salīdzinoši mazās summas par parādiem nereti pārtop tāpēc, ka konkrētais uzņēmums nav savlaicīgi saņēmis maksājumus no klientiem, grāmatvedis ir nokavējis samaksas termiņu, naudas pārskaitījums nav noticis pietiekami operatīvi un citu tamlīdzīgu iemeslu dēļ. Runa ir par situācijām, kādas kaut reizi pastāvēšanas laikā ir gadījušās ļoti lielai daļai Latvijas uzņēmumu, un principā nav nekādu šaubu par to, ka šajā jomā nekas arī nemainīsies. Taču tādā veidā netiek radītas nekādas problēmas ne valstij, ne darījumu partneriem. Bieži vien var būt, ka vienā dienā tiek konstatēts nodokļu parāds, nākamajā tas tiek nokārtots, bet aiznākamajā attiecīgais uzņēmums mēģina, piemēram, iesniegt savu pieteikumu publiskā sektora rīkotā iepirkumā... Un te jau rodas problēmas, jo VID datu bāzē šāds pretendents joprojām figurēs kā nodokļu parādnieks, un uzņēmējam nekas cits neatliks, kā vien staigāt pa kabinetiem, vācot izziņas, kurās būtu apstiprināts, ka viņš nav kamielis.
Vienkārši sakot, parādnieku datu bāze gan būs, bet tās efekts tuvosies nullei. Kā jau minēts, šāda publiska parādnieku datu bāze ir nepieciešama, taču, to ieviešot, automātiski ir jānodrošina, ka informācija tajā tiek atjaunota reizi dienā. Savukārt šādas datu bāzes uzturēšana, kurā informācija tiek atjaunināta pāris reižu mēnesī, lielā mērā atgādina pagājušās nedēļas kino repertuāra lipināšanu pie ziņojumu dēļa.
