http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(320).jpg
Valsts prezidents Andris Bērziņš attiecībā uz potenciālā premjera nominēšanu ir izspēlējis teju vienīgo reālo variantu - izteicis aicinājumu veidot valdību līdzšīnējam tās vadītājam Valdim Dombrovskim (Vienotība). Protams, ir jau bijušas dažādas diskusijas par to, kā šis nominēšanas process norisinājās, taču lietas būtību tas nemaina - jaunā valdība jau trešo reizi jāveido Dombrovskim.
Ir tikai loģiski, ka dažas dienas pirms datuma, kad ir paredzēts Saeimas balsojums par uzticību valdībai, tiek publiskots tās sastāvs, taču nedaudz izbrīnu rada pēkšņā negatībā attieksme pret četriem ministra amata kandidātiem.
Tiesa, izņēmums varētu būt Edmunds Sprūdžs (ZRP), kurš tiek virzīts vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatam un par kuru visai pamatoti tiek norādīts - informācijas tehnoloģiju lietās viņš nenoliedzami ir speciālists, bet attiecībā uz pašvaldību problēmām nesaprot faktiski neko. Bet par pārējiem… Piemēram, nav skaidras pretenzijas pret bezpartejisko Danielu Pavļutu, kurš līdz šim nav vadījis nevienu ministriju, taču ir veiksmīgi strādājis gan valsts aparātā, gan banku sektorā, kā arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā (LTRK).
Līdzīga situācija ir ar potenciālo kultūras ministri, bijušo LTRK vadītāju Žaneti Jaunzemi-Grendi (NA). Nenoliedzami - viņa nav ne komponiste, ne režisore un pat nav vadījusi nevienu preses izdevumu. Taču beidzot būtu jāsaprot, ka diez vai vienmēr labākais variants ir veselības ministra amatā likt ārstu, bet par par kultūras ministru iecelt čellistu. Šajā postenī ir jābūt cilvēkam ar labām menedžera, organizatora dotībām, un Jaunzemei-Grendei to trūkumu pārmest nevar. Turklāt abi pēdējie minētie cilvēki ir darbojušies uzņēmēju organizācijās, un tas nozīmē, ka praktiskā uzņēmējdarbības dzīve viņiem nav sveša, un viņi ir spējīgi pieņemt lēmumus, raugoties ne tikai no teorētiskā (kā liela daļa valsts aparātā strādājošo), bet arī no praktiskā aspekta.
Tomēr visvairāk nav skaidri iebildumi pret Robertu Ķīli kā pret potenciālo izglītības un zinātnes ministru. Nav noslēpums, ka izglītība līdz šim ir bijusi viena no tām nozarēm, kuru partijas diez ko nav vēlējušās kūrēt. Pirmkārt, šī nav tā saucamā naudas ministrija. Otrkārt, izglītības, tāpat kā veselības aprūpes sistēmā ir nepieciešamas būtiskas reformas, bet līdz šim politiķi ir bijuši, vienārši sakot, par mīkstu, lai ķertos klāt šo reformu īstenošanai. Savukārt Ķīlis ne tikai pats pieteicās, ka vēlas vadīt šo ministriju, bet viņam ir arī sava koncepcija, kā būtu veicamas reformas šajā jomā. Iespējams, viņam daudzos punktos nav taisnība, šī koncepcija ir koriģējama utt. Taču Ķīlis ir paudis apņemšanos vismaz kaut ko sākt darīt šajā jomā - tad lai arī nāk un pierāda, ka spēj kaut ko izdarīt.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka jaunās valdības veidošanas process jau tāpat ir pārāk ievilcies un diemžēl notiekošais process šajā jomā atgādina pliekanu traģikomēdiju. Tāpēc beidzot ir jāapstiprina valdība, novēlot tai nostrādāt trīs gadus.
