Proti, runa ir
par Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem, atbilstoši kuriem bezdarbnieku rindas pērnā gada nogalē ir veidojusi nepilna piektdaļa no visiem Latvijas ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Savukārt šo ekonomisko aktīvo cilvēku skaits ir samazinājies par 3,5 %. Tālāk jau atliek veikt tīri matemātiskus aprēķinus...
Valstī kopumā
ir nodarbināti 932,6 tūkstoši cilvēku, kas ir 52,2% no iedzīvotāju kopskaita vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Neaizmirsīsim, ka vēl ir pietiekami daudz bērnu līdz minētajam pusaudžu vecumam, kā arī var atrast sirmgalvjus, kuru vecums ir no 75 gadiem uz augšu. Tātad, ja ņem vērā sen zināmo solidaritātes principu, ka strādājošie no savas nodokļu naudas uztur nestrādājošos, jau pašlaik droši var teikt, ka katrs, kurš šobrīd vēl nav atlaists no darba, uztur sevi un vēl vienu. Taču var gadīties, ka katrs strādājošais patiesībā uztur vēl vairāk. Tā kā naudas trūkuma dēļ Latvija savu iedzīvotāju skaitīšanu tā arī neveic, īsti nav skaidrības, cik cilvēku pēdējo gadu laikā ir devušies uz Īriju, Lielbritāniju, Kanādu, Jaunzēlandi un citām valstīm, un tādējādi minētajos statistikas datos viņu īstenībā nemaz nav. Jāņem arī vērā, ka atbilstoši dažādu ekspertu prognozēm vismaz šā gada pirmajā pusē bezdarba līmenis turpina pieaugt, un, visticamāk, tas pārsniegs 20 % atzīmi.
Raksti par tēmu
Lūk, šeit mēs nonākam
pie pēdējo gadu valdību realizētās politikas un tās sekām. Latvijā par ilgtermiņa skatījumu uz valsts attīstības stratēģiju tiek domāts tikai vienā gadījumā — kad ir jāuzraksta kārtējais plāns, ko parādīt sabiedrībai, lai, iespējams, nopelnītu sev kādu bonuspunktu pirms kārtējām vēlēšanām, bet pēc tam to noliktu plauktiņā kārtīgai apputēšanai. Arī pēdējo pāris gadu reformas valstī galvenokārt ir izpaudušās kā nodokļu celšana un izdevumu griešana, turklāt nevis tāpēc, ka kādam būtu pārliecība, ka šāda rīcība dos jebkādu ekonomisku labumu, bet gan tādēļ, ka to no mums prasa starptautiskie izdevēji. Starp citu, tagad pat tā īsti vairs nav noslēpums, ka šādas darbības no Latvijas tikušas prasītas tāpēc, lai varētu konstatēt, vai, tās īstenojot, valsts var arī izdzīvot. Būs interesanti paskatīties, vai kaut kas tāds tiks prasīts arī no Grieķijas un vēl vienas otras Rietumeiropas valsts.
Ir skaidrs —
kamēr Latvijā amatpersonas tikai runās par dažādiem atbalsta plāniem, bet uzņēmēji, izmisuma vadīti, domās, ka varētu nesamaksāt nodokļus, lai vispār varētu izdzīvot, mēs dažādus neiepriecinošus statistikas datus varēsim lasīt nepārtraukti. Tāpēc beidzot ir jātiek pieņemtiem tādiem lēmumiem, kas ir vērsti uz ekonomikas atveseļošanos, nevis samazināšanu, un kas tiktu arī pildīti.
