Par Latvijas politiskās dzīves tradīciju varētu uzskatīt jaunu partiju dibināšanu — teju pirms katrām Saeimas vēlēšanām tiek nodibināta kāda jauna partija. Izņēmums, šķiet, bija 2006. gada vēlēšanas, kad neviens jauns politiskais spēks sevi nepieteica, ļaujot tajā uzvarēt faktiski jau esošajai koalīcijai.
Savukārt šogad, gaidot 10. Saeimas vēlēšanas, jau ir nodibinātas vairākas jaunas politiskās organizācijas — Par prezidentālu republiku un Ražotāja Latvija, turklāt abas ir deklarējušas, ka šajos ekonomiski grūtajos laikos (kādi tie nenoliedzami arī ir) gatavojas aizstāvēt uzņēmēju intereses. Nav arī skaidrs, kādi mērķi ir tiem uzņēmējiem, kā arī vairāk vai mazāk veiksmīgiem politiķiem, kas stāv pie apvienības Par labu Latviju šūpuļa. Protams, Latvija ir demokrātiska valsts un dibināt politisku organizāciju tā īsti nevienam aizliegt nevar. Tāpat var saprast arī to, kāpēc par šādu soli ir izšķīrušies pat tādi uzņēmēji, kas līdz šim politikai pat tuvumā nav stāvējuši. Acīmredzot viņiem ir apnicis, ka vadošo partiju nosaukumi, kā arī valdību sastāvi un vadītāji mainās ar apbrīnojamu regularitāti, bet ar uzņēmējdarbību saistītās problēmas tiek risinātas tik gausi un nereti pat neprofesionāli, cik vien tas ir iespējams.
Tajā pašā laikā ir vērts paskatīties, kas notiek Latvijas politiskajā laukā kopumā. Piemēram, jau šobrīd Saeimā ir pārstāvētas deviņas dažādas partijas, no kurām lielai daļai programmas ir stipri vien līdzīgas, un jautājums ir vien par to, kura seja vai uzvārds vēlētājam ir paticis labāk. Vēl ir pietiekami daudzas politiskās organizācijas, kas sevi vienā vai otrā brīdī ir paspējušas parādīt, taču šajā parlamenta sasaukumā tām nav laimējies iekļūt. Plus vēl neskaitāms dažādu vairāk vai mazāk veiksmīgu reģionālo partiju daudzums. Citiem vārdiem sakot, partiju sistēma Latvijā ir ārkārtīgi sadrumstalota, kas nereti ir traucēklis viena vai otra svarīga lēmuma pieņemšanai, jo izvēle jāizdara par labu tādam ne īpaši produktīvam jēdzienam kā «politiskais kompromiss». Tiesa, var teikt, ka sabiedrībā vienmēr ir ticis uzsvērts — politikā ir jānāk profesionāļiem. Šķiet, dibinoties uzņēmēju politorganizācijām, tieši tas arī ir noticis. Taču… Ja vienā nelielā valstī, kurā ir tikai nedaudz virs diviem miljoniem iedzīvotāju, par viena politiskā spēka izveidi nevar vienoties pat uzņēmēji, tas jau nav diez ko labs sākums konstruktīvam darbam valsts attīstībai. Proti, pieņemot, ka visas jaundibinātās partijas nonāks 10. Saeimā (kas gan ir ļoti maz ticams), ir ļoti nopietnas bažas, ka, strādājot pie nopietnu lēmumu pieņemšanas, tās varētu ķerties pie «deķīša» vilkšanas katra uz savu pusi, nevis uzņēmēju interešu aizstāvēšanas.
Un vēl — paskatoties, kādas personālijas stāv aiz vienas otras jaundibinātās organizācijas, rodas pamatīgs iespaids, ka tos uzņēmējus, kas tiešām ir gatavi atrotīt piedurknes un strādāt, lai beidzot valsts ekonomika attīstītos augšupejošā virzienā, vēlas izmantot viens otrs uz politiskās skatuves jau ilgāku laiku sēdošs tā saucamais valstsvīrs, kurš ir sajutis savu norietu.
