Ne tikai lielajām rūpniecības valstīm no G20 jādomā par ekonomikas stimulēšanu un infrastruktūras izbūvi, tikpat nopietni pie savas nākotnes jāstrādā arī mazajām valstīm
Kamēr Latvijā tika atzīmēta valsts 96. gadadiena, starptautiskajā arēnā norisinājās notikumi, kuru atskaņas globālā un reģionālā līmenī turpinās ietekmēt valstu ekonomikas un līdz ar to arī cilvēku dzīvi vismaz vēl dažus tuvākos gadus. Viens no šādiem notikumiem bija G20 sanāksme Austrālijas pilsētā Brisbenā. Daļai vērotāju šī sanāksme šķita nozīmīga ar to, ka vēl skaidrāk iezīmēja Krievijas prezidenta Vladimira Putina izolāciju starp pašreizējiem lielo valstu līderiem un līdz ar to viņam savu bārbekjū nācās notiesāt lepnā vientulībā, pasākumu pametot vēl pirms tā oficiālajām beigām. Krievijas vadonis gan atbildi parādā nepalika un starptautiskās publikas kaitināšanai ļāva G20 norises tuvumā pabraukāt dažiem karakuģiem, taču kopumā iespaids bija diezgan skarbs – amerikāņi Putinu neuztvēra nopietni, bet eiropieši no viņa novērsās Ukrainas konflikta dēļ.
Protams, var teikt, ka šī attieksmes demonstrācija jau ir tikai tāda politiska poza, taču zināmus secinājumus par notikumu gaitu un iespējamām partnerībām tā pārskatāmā nākotnē ļauj izdarīt. Tāpat var atrunāties, ka G20 apņemšanās nav juridiski saistošas un vispār tie jau ir lielo valstu lēmumi, ko nu mēs, maziņie… Tomēr tendences globāli vienotā ekonomikā attiecas uz visiem un infrastruktūras attīstība, tāpat kā konkrētu nākotnes mērķu nospraušana, ir pilnīgi katras valsts uzdevums, kas vēlas un plāno savu ekonomikas attīstību. Brisbenas sanāksmē tika panākta vienošanās par četrām jomām – jāierobežo nodokļu nemaksāšanas iespējas, jācīnās pret klimata sasilšanu un ebolas vīrusa izplatību, bankām jānodrošina lielāks paškapitāls un kā pēdējais, bet ne mazsvarīgākais – jānodrošina pasaules ekonomikas izaugsme līdz 2018. gadam papildus par 2,1%. Lai sagatavotu šai izaugsmei pamatu un pavairotu investīcijas, jāuzlabo infrastruktūra un jānovērš tirdzniecības ierobežojumi. Vācijas finanšu ministrs Volfgangs Šoible, piemēram, mudinājumu pēc jaunām investīcijām uztvēra ļoti konkrēti un paziņoja par šim mērķim papildus atvēlētiem 10 miljardiem eiro.
Arī mūsu kaimiņi igauņi un somi šīs nedēļas sākumā ir vienojušies par jauniem infrastruktūras projektiem sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) jomā. Izskatās, ka reģionā taps divi jauni LNG termināļi – viens Somijā un viens Igaunijā, pēdējais, visticamāk, pamatā kalpos kuģu bunkurēšanas vajadzībām. Tāpat tika panākta vienošanās par dabasgāzes cauruļvada Balticconnector izbūvi. Lietuviešiem, kā DB rakstīja, Klaipēdā jau ir savs LNG terminālis. Pašlaik lielais nezināmais Krievijai alternatīvā reģiona dabasgāzes tirgus funkcionēšanā ir Latvija. Par vietējo LNG infrastruktūru Latvijas politiķiem nav labpaticis cīnīties, tāpat kā līdz galam sakārtot trešo pušu pieeju dabasgāzes pārvades sistēmai un izveidot neatkarīgu pārvades operatoru, kā to prasa ES Trešā enerģētikas pakete. Tā kā pārējās reģiona valstis jauno LNG infrastruktūru būs uzbūvējušas, tad Latvija arī varētu beidzot pāriet no mutiska atbalsta enerģētiskai neatkarībai uz reālu rīcību un izpildīt savus mājasdarbus, nodrošinot dabasgāzes tirgus liberalizāciju un līdz ar to vismaz lielajiem dabasgāzes patērētājiem iespēju iepirkt gāzi no tā, kurš piedāvā visizdevīgāko cenu.
Sākoties 2007./2008. gada ekonomikas dižķibelei, daudz tika runāts par krīzi kā iespēju, tāpat kā par strukturālajām reformām, kam būtu jābruģē ceļš uz nākotnes labklājību. Atskatoties atpakaļ, diemžēl jāsecina, ka Latvijas politiķi šo laiku, un jo īpaši pēckrīzes laiku, izmantoja nevis jaunu iespēju radīšanai, bet gan stagnācijai. Enerģētikā lielāks uzsvars tika likts uz cīņu ar mītisko OIK, nevis uz mūsdienīgu risinājumu ieviešanu, kas vienoti palīdzētu risināt gan transporta, gan vides un enerģētikas problēmas. Kas nogulēts, tas nokavēts, kaimiņos topošie projekti stipri samazina komerciālo pamatotību attiecīgas infrastruktūras izbūvei Latvijā.
Protams, var teikt, ka ar LNG jau viss vēl nebeidzas, tāpēc no jaunās/ vecās Latvijas valdības gribētos redzēt vismaz skaidru koncepciju par tām jomām un nozarēm, kuru attīstīšanā valsts ar savu līdzieguldījumu ir gatava piedalīties. Pavelkam svītru, sākam šodien, bet, galvenais, darām!
