Pasūtot jebkuru pakalpojumu, viens no būtiskākajiem jautājumiem ir cena – arī tad, ja runa ir par interneta mājaslapas izstrādi. Protams, viena un tā paša pakalpojuma cenas var atšķirties atkarībā no pasūtītāja kaprīzēm, izpildītāja darba kvalitātes, ātruma, zīmola un neskaitāmiem citiem faktoriem.
Tomēr ir nedaudz dīvaini redzēt, ka faktiski viena un tā paša pakalpojuma – mājaslapas izstrādes – cena var atšķirties aptuveni 16 reižu. Runa ir par Latvijā strādājošajām ministrijām, kam visām ir savas mājaslapas un katras gadījumā izstrāde ir maksājusi noteiktu naudas summu. Proti, ministrija, kas šim mērķim nolēmusi atvēlēt vismazāk naudas, par mājaslapas izstrādi samaksājusi ap trim tūkstošiem latu, savukārt ministrija, kas acīmredzot uzskatāma par dārgāko Latvijā, noskaitījusi 48 tūkstošus latu. Šeit nav runa par mājaslapas apkalpošanu, dažādām papildu ekstrām, datoru vai serveru iegādi un tamlīdzīgām lietām, bet tikai par paša produkta izstrādi.
Notiekošais šajā sakarā lielā mērā atgādina iepriekšējos gados pieredzēto saistībā ar dažādu IT programmnodrošinājumu, datu bāzu un pat kancelejas preču iegādi gan valsts, gan pašvaldību iestādēs. Respektīvi, iegādātā manta vai pakalpojums it kā viens un tas pats vai vismaz ļoti līdzīgs, bet cenas pamatīgi atšķirīgas. Savukārt, sākot interesēties par iemesliem, ne reizi vien nācies dzirdēt par dažādām īpaši sarežģītām specifikācijām, unikāliem risinājumiem un tamlīdzīgiem aspektiem. Turklāt interesanti ir tas, ka vienas iestādes gadījumā risinājums var būt vairākas reizes mazāk unikāls nekā otrā. Iemeslus šādai situācijai droši vien var minēt bez sava gala, tomēr jebkurā gadījumā saglabājas risks, ka vismaz daļā dažādu iestāžu pareizākais jēdziens būtu «naudas izšķiešana».
Tādējādi par absurdu nebūt nav nodēvējams ierosinājums noteikt, ka dažādu veidu iepirkumi vismaz valsts aparāta līemenī ir jāveic centralizēti. Nu, nav katra ministrija atsevišķa republika ar savu likumdošanu, karogu un himnu. Turklāt informācijas tehnoloģiju jomā priekšrokas došana centralizētajiem iepirkumiem beidzot varētu nodrošināt to, ka iegādātās sistēmas ir savietojamas savā starpā un, piemēram, uzņēmējam vairs nebūtu jāskraida pa trim ministrijām, vācot dažādas izziņas, lai finālā tās iesniegtu ceturtajai. Tā vietā taču daudz ērtāk būtu vienā ministrijā paskatīties datora ekrānā, kas notiek pārējās. Par to gan tiek runāts jau daudzus gadus, bet reāli šis jautājums Latvijā ir viens no vairākiem bezgalīgajiem stāstiem.
Jā, varētu būt bažas par to, ka teju jebkurā jomā kompānijas cīnītos, lai iegūtu teju ekskluzīvas tiesības noteiktu periodu apkalpot valsts aparātu. Tomēr tam ir pāris blakusefektu. Pirmkārt, šādā veidā varētu iagādāties nepieciešamās mantas un pakalpojumus par iespējami labāko cenu. Otrkārt, šis iepirkumu process kļūtu caurspīdīgāks.
