Pagājušā gada lielā brēka par minimālo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu ieviešanu un pēcāk ieviešanas atcelšana, visticamāk, bija tikai pirmais cēliens šajā socnodokļa izrādē

Lai gan iepriekšējās valdības politiķu iecere noteikt minimālo socnodokli visiem strādājošajiem, tostarp nodarbinātajiem uz nepilnu darba laiku, ar premjera «svētību» šķita aizbīdīta vēstures mēslainē, tā gluži nav.

Par šo jomu atbildīgā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija par šo jautājumu ne tuvu nav atsalusi, bet gatava atkal kaist, gluži kā pērn, kad komisijas vadītāja Aija Barča sakacināja biznesa vidi, mētādamās ar vīzdegunīgiem paziņojumiem. Tie dažam uzņēmējam pat lika aizsvilties tiktāl, ka publiskajā telpā izskanēja aicinājumi par šo deputātes publisko konfrontāciju ar valsts maka pildītājiem viņai prasties un nolikt Saeimas deputātes mandātu. «Ja uzņēmējs nespēj samaksāt nodokli par savu darbinieku, tad es nesaprotu, kas tas vispār ir par uzņēmēju,» politvīzdegunīgi toreiz paziņoja A. Barča.

Paliekot pie savām domām, mandātu viņa nav nolikusi un arī atvainošanos parādā joprojām palikusi. Līdz ar to politisks atbalsts šim jautājumam nav zudis, un ļoti ticams, ka Labklājības ministrijas topošajā redzējumā par iespējamajiem risinājumiem sociālajā aizsardzībā minimālo valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu bāzes paplašināšana būs viens no pamatpostulātiem. Uz tā attiecīgi varētu viegli balstīt sociālā budžeta ilgtspēju pretstatā pašreizējām bažām ne tikai par nākotnes pensionāriem, bet arī par sistēmu kopumā, kurā sociemaksu neveicēji to bezdarba, slimības vai pensionēšanās gadījumā tiek balstīti no to strādājošo iemaksām, par kuriem socnodoklis ir samaksāts. Pašlaik, iestājoties sociālās apdrošināšanas gadījumam, nepilnu laiku strādājošie faktiski tiek pakļauti nabadzības riskam.

Ja pareizi aprēķināts, ka valstī ir piektdaļmiljons strādājošo, kuri saņem mazāk par minimālo algu, tad problēma izskatās patiesi liela. Tomēr maz ticams, ka 200 tūkstošiem darbinieku regulāri pie rokām līp aploksnes un tie visi bez izņēmuma apzieģelējami kā ēnu ekonomikas dalībnieki. Uz savas ādas izbaudīt citiem darba tirgus dalībniekiem garantētā drošības spilvena neesamību varējuši arī mikronodokļa maksātāju darbinieki.

Kopumā iecere par obligātu minimālo socnodokli ir pamatota, taču to nekādā ziņā nevajadzētu pretnostatīt biznesam. Tā vietā, lai tukšmuldētu par nodokļu maksāšanas godu vai nemaksāšanas negodu, būtu jāskaidro detaļas, jo ir daudz situāciju un ne visās brutāla socnodokļa pieprasīšana ir pieņemama.

Atceroties pērn pieredzēto troksni, jautājuma atgriešanās uz politiskās skatuves noteikti izsauks svilpšanu un tomātu lidošanu, bet, ja tas palīdzēs atrisināt šo dilemmu – kāpēc cilvēkam, kurš dienā strādā astoņas stundas, jāmaksā tādas pašas sociemaksas kā tādam, kurš strādā divas stundas nedēļā – , tad tas būs to vērts. Citādi socnodokļa uzspiešana arī par nedarītu darbu varētu tikai veicināt nelegālo nodarbinātību, darbiniekus padarot vēl sociāli neaizsargātākus.