Bijušā ekonomikas ministra Pavļuta solījumi samazināt elektrības OIK par 28 miljoniem eiro gadā noveduši pie paradoksa, jo formulu «uzlabojumi» dažam tirgus spēlētājam atbalstu palielina, nevis samazina
Konkrēti runa ir par valstij piederošo energokompāniju Latvenergo. Analizējot 2013. gada datus un pieņemot, ka Latvenergo būtu ne tikai gada nogali, bet visu 2013. gadu strādājis pēc jaunās TEC atbalsta shēmas, sanāk, ka uzņēmums būtu saņēmis 28 miljonus eiro vairāk, nekā tas būtu bijis pēc iepriekšējām atbalsta formulām.
Ja reiz pēc jaunās formulas tikai vienam un lielākajam atbalsta saņēmējam subsīdiju sanāk vairāk, rodas pamatots jautājums – kur palika 28 miljonu eiro ietaupījums, ko bijušais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts pagājušajā vasarā solīja pēc tam, kad mēnešiem bija publiski cīnījies ar OIK komponenti gluži kā ar daudzgalvainu pūķi? Vairāki eksperti ir rēķinājuši Latvenergo atbalstu pēc vecās un jaunās aprēķina metodikas, izmantojot 2012. gada datus, pēc tam 2013. gada datus – secinājums visiem viens: jaunā atbalsta formula Latvenergo neko neatņem, bet vēl iedod klāt. Ekonomikas ministrija un Latvenergo sūta DB skaidrojumus, kas šo paradoksu gan īsti neizskaidro toties mudina cerēt, ka īstais samazinājumsjau tikai 2014. gadā gaidāms. Zināmu gaismu visā šajā stāstā ievieš Ekonomikas ministrijas bijušais valsts sekretāra vietnieks Gatis Ābele. Īstenībā viss ir vienkārši – Latvenergo par TEC rekonstrukcijām ir saņēmis lielus kredītus, un kredītdevēji pastāv uz to, lai solītā naudas plūsma arī atbalsta veidā tiktu saglabāta.
To, ka Latvijas energokompāniju nevar laist pa burbuli, līdz šim ir sapratis katrs Latvijas ekonomikas ministrs, līdz ar to atliek kaut kā izvingrot, lai «mazāk būtu vairāk». Varētu jautāt, kālab Latvenergo vēl subsidēt, ja tas strādā ar peļņu? Te atbilde ir vienkārša- situācija ar dabasgāzes stacijām visā Eiropā pašlaik ir ļoti bēdīga. Dārgās gāzes un lēto atjaunojamo energoresursu dēļ tās nes zaudējumus saviem īpašniekiem. Tas notiek tāpēc, ka Eiropas sadales tīkli dod priekšroku elektroenerģijas iepirkumiem no atjaunojamiem energoresursiem, no fosilajiem energoresursiem piepērkot tikai starpību. Tāpēc gāzes stacijas nākas apturēt vai darbināt minimāli, līdzīgi kā tas grozītajos MK noteikumos paredzēts arī Latvenergo TEC gadījumā. Protams, var jau teikt – vai nav skāde ieguldīt vairāk nekā 300 miljonus eiro jaunā stacijā un tad kā kaunoties to ieslēgt vien retās reizēs? Laikam visvairāk sakaunējušies par šīm valdības akceptētajām investīcijām bija Latvijas vadošie politiķi, jo uz TEC-2 jaunā energobloka atklāšanu pērnā gada nogalē neviens neieradās. Kopumā nākas atzīt – bija laiki, kad enerģētiķi ticēja, ka gāzes stacijas ir labākais risinājums – tīrs resurss, moderna tehnoloģija, labi der arī jaudu balansēšanai, bet situācija neizrādījās gluži tāda, kā bija plānota. Ir enerģētiķi, kas uzskata, ka Latvenergo modernizētie TEC savu eksistenci vēl attaisnos, un pēc būtības par to jau arī nav diskusija. Runa ir par kārtējo politisko lielīšanos, solot iedzīvotājiem kaut ko, ko nav iespējams pildīt. Ja atceramies kaut vai visas ar elektrības un gāzes tirgu atvēršanu saistītās izdarības, tā vien gribas citēt enerģētikas ekspertu Juri Ozoliņu, kas nereti ir teicis – kāpēc nevar skaidri un gaiši pateikt, kā ir? Kāpēc jālokās un jāmokās, jo patiesību jau gluži kā īlenu maisā nenoslēpsi?