Konkurences padome (KP) konstatējusi, ka starp trim lielākajiem degvielas mazumtirgotājiem Latvijā – Statoil, Neste un Lukoil – nekādas aizliegtas vienošanās nav. Šī nav pirmā reize, kad KP nāk klajā ar attiecīgu atzinumu par degvielas tirdzniecību valstī, un jāatzīst, ka tas nav nekas pārsteidzošs.
Situācija saistībā ar šo nozari Latvijā nav iepriecinoša, taču šajā gadījumā runa ir nevis, piemēram, par karteli, bet gan ko citu.
Protams, ir jāpiekrīt, ka degvielas cenas minēto trīs kompāniju tirdzniecības vietās nereti ir pat ļoti līdzīgas, tomēr tas drīzāk izskaidrojams ar apstākli, ka šie trīs lielie uzņēmumi ļoti uzmana viens otru. Runājot alegorijās, rodas iespaids, ka katra no šīm kompānijām ir nolikusi uz savas mītnes jumta pa vienam cilvēkam, lai ar binokli vēro, ko dara pārējās divas. Taču ar to viss vēl nebūt nebeidzas... Patērētājam, kurš ikdienā pārvietojas ar automašīnu, un ir spiests tajā laiku pa laikam ieliet degvielu, varētu šķist, ka mazo tirgotāju piedāvātās cenas ir augstas, bet lielie tirgotāji ir kļuvuši pavisam nekaunīgi. Turklāt jau ilgstoši. Realitāte ir krietni vien neapskaužamāka.
Lielie tirgotāji, pēc tam kad ir saskaitīta degvielas iepirkuma cena ar valsts noteiktajiem nodokļiem, meģina noteikt minimālu peļņas procentu, paļaujoties uz lielo degvielas uzpildes staciju (DUS) tīklojumu un tādējādi arī pietiekami iespaidīgu apgrozījumu, kas ļauj tiem pelnīt. Savukārt mazajiem tirgotājiem, lai vispār mēģinātu izdzīvot, faktiski nekas cits neatliek, kā vien mēģināt «palīst» zem lielo kompāniju piedāvātās cenas. Skaidrs, ka šāds risinājums ir iespējams, un to pat varētu uzskatīt par efektīvu, bet tikai īstermiņā. Kā šāda situācija ietekmē tirgu kopumā ilgtermiņā, mēs patiesībā varam vērot jau vairākus pēdējos gadus. Respektīvi, arvien vairāk pazūd mazo DUS izkārtnes un to vietā parādās kāds no trim jau minētajiem lielo kompāniju nosaukumiem. Ļoti spilgta šī tendence bija, sākoties ekonomiskās krīzes gadiem un, lai gan vismaz valdības līmenī tiek apgalvots, ka Latvija ir veiksmes stāsts, paši degvielas tirgotāji atzīst, ka mazo DUS pārņemšanas process vēl nebūt nav beidzies.
Principā var teikt, ka daļai mazo degvielas tirgotāju ir dilemma – pārdot savas DUS lielajām kompānijām vai arī, tēlaini sakot, mirt stāvus. Nenoliedzami šādā situācijā rodas jautājums, ko var iesākt KP vai kāda cita valsts institūcija, lai nepieļautu degvielas tirgus pārdales turpināšanos? Atbilde ir īsa un visnotaļ skaudra – neko! Slavenais apgalvojums, ka naftas un degvielas cenas ietekmē dažādi starptautiskie ģeopolitiskie notikumi, ir jau vairākus gadus novecojis mīts. Šodien šo produktu tirgu kontrolē starptautiska līmeņa spekulanti, kuri tad arī nosaka, kāda cena patērētājiem būs jāmaksā par produktu, ko viņiem ir izdevies uzkrāt.
Saskaitot šo cenu ar valdības noteiktajiem nodokļiem, veidojas summas, ar kurām teju vai akrobātiskus trikus spēj veikt vairs tikai lieli tirgus spēlētāji.
