Latvijas simtgades ministriju jaunā valdība, protams, neveidos, bet topošais Ministru kabinets būs jau trešais, kas valsts gadadienu nosaucis par prioritāti; vērienīgais notikums gudri jāpiepilda ar cienīgu saturu

Atceroties kritiku par kultūras galvaspilsētas projekta veiksmes stāsta vājajām vietām, jāšaubās, vai mūsu valsts simtgades kūka būs iemesls uz šejieni traukties tūristu pūļiem. Neapšaubāmi šim notikumam daudz dziļāka nozīme un rezonanse būs tepat Latvijā, nevis aiz tās robežām.

Kultūras ministres Daces Melbārdes vakar valdībā prezentētajā informatīvajā ziņojumā uzsvērts, ka «Latvijas valsts simtgades svinības balstītas uz pašorganizējošiem procesiem un dažādu sabiedrības grupu iniciatīvām, kam ir jānodrošina pēc iespējas pieejami finanšu resursi». No ziņojuma noprotams, ka Kultūras ministrija no tai piešķirtā valsts budžeta pa nepilnam miljonam līdz šim atvēlējusi Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogrammai «Latvijai–100», kā arī simtgades filmu programmas izveidei, taču vislielākie tēriņi divu miljonu apmērā būs… par Latvijas piedalīšanos Londonas grāmatu tirgū. Tajā pašā laikā no ziņojuma izriet, ka simtgades reģionālo pasākumu īstenošanai atvēlēti vien 87 tūkstoši eiro.

Kā svētku programmas finansēšanas avoti minēti gan valsts un pašvaldību finansējums, gan netieši arī ES atbalsts, tāpat tiek sagaidīta uzņēmēju iesaiste, piemēram, iekļaujot simtgades motīvus produktos un pakalpojumos, palīdzot pasākumu organizēšanā vai nodarbojoties ar mecenātismu. Atzīstams aicinājums, ja vien būtu izstrādāts motīvs vai vēstījums, kuru izmantot, plānojot ar valsts simtgadi saistītas uzņēmējdarbības aktivitātes.

«Simtgades projekti» ir ar visai plašu diapazonu – no jauniešu diskusijām, armijas parādes un pieminekļu atjaunošanas līdz Laikmetīgās mākslas muzeja pamatakmens likšanai. Citu monumentālu liecību par valsts ieiešanu otrajā simtgadē nebūs, jo Nacionālā bibliotēka ir uzbūvēta, rekonstruēts arī otrs vērienīgais tautas gara mantu glabātājs Nacionālais mākslas muzejs. 2018. gadā ekspluatācijā plānots nodot vienīgi cietumu Liepājā, bet Mežaparka Lielās estrādes pārbūve var izrādīties nereāla. Savukārt Okupācijas muzeja rekonstrukcija atkritusi atpakaļ jēgas meklējumos.

Runājot par pasākumu loku, kas grib patverties zem simtgades jēdziena, jāatzīst, ka, ikkatrai vēja pūsmai piekarinot simtgades birku, izšķīst nācijai būtiskā notikuma jēga, nemaz nerunājot par saprotama koptēla uzturēšanu tūrisma veicināšanai. Tāpat svinības atšķaida laika nogrieznis – svētku programmu atbildīgā ministrija gatavojas īstenot piecu gadu garumā no nākamā līdz pat 2021. gadam. Velkot paralēles – latvieši tradicionālās kāzas dzēruši trīs dienas, tagad valsts jubileju «dzersim» vēl trīs gadus pēc tās.

No vienas puses – simtgades pasākumiem nevajadzētu būt cirvjakāta zupas piegaršai, no otras – tie nedrīkst pārvērsties par naudas apguvēju, politiķu, ierēdņu un projektu bīdītāju barotavu. Tikpat nepiedodami simtgades rīkošanu padarīt par partiju cīņas arēnu vai postamentu, uz kura pakāpjoties izkliegt ideoloģiskas frāzes.