Krasās atšķirības no pārējiem reģioniem ir uzpūstas – citur dzīvojošie Latgales personā ir atraduši peramo sunīti, latviskās saimes melno avi
Mežizstrāde kā vienīgais iztikas avots un ģimeņu balstītājs, dzeršana un tukši pusnoplīsuši dzīvokļi vai mājeles, kuru īpašniekiem nav izdevies no tām atbrīvoties, sēstoties lidmašīnā savās peļņas gaitās ārpus Latvijas. Lauki un meži, ko kā pilnas iepirkumu somas no Latvijas iznesuši ārzemnieki. Tā nav tikai Latgale.
Latgali no pārējās valsts nešķir Berlīnes mūris, un arī stereotipos novalkātās puspatiesības drīzāk atgremo gadus divdesmit vecas ainiņas, nekā rāda, kas īsti notiek Latgalē. DB, pošoties uz Latgali, uzrunātais a/s Preiļu siers valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts strikti atteicās no intervijas, piebilstot, ka presē valda uzskats – «cilvēki Latgalē tikai nupat nokāpuši no kokiem», un ironiski piebilstot, ka «tā arī jāturpina rakstīt».
Daudzviet tas, ko mēs saprotam ar vārdu «Latgale», sākas dažus kilometrus aiz palielāku pilsētu robežas un ir vienalga – aiz Rēzeknes, Kuldīgas vai Alūksnes.
Iespējams, par Latgali jāsauc visa Latvija ārpus Rīgas, Pierīgas un Jūrmalas. Vai arī jāskatās patiesībai acīs, atzīstot, ka Latgale ir mūsu valsts neizmantotais potenciāls, nevis bieds. Kamēr daža laba pašvaldība pašapmierināti veģetējusi, latgalieši ir būvējuši infrastruktūru. Ja Rīga beigs izlikties, ka latgaliski nesaprot, nākamais solis būs izveidotās sistēmas iedarbināšana. Skapī uz pakaramā jaunas drēbes ir, atliek tikai uzvilkt mugurā. Efektīvi izmantojot Eiropas Savienības kabatas sniegtās iespējas, jādod iespēja uzņēmējiem ieviest jaunas tehnoloģijas, aprīkot ražotnes ar modernām iekārtām, piepildot Latgales infrastruktūras čaulu ar saturu, lai eiroremontu pieredzējušās pilsētas un ciemi nepaliktu par Sočiem, kur daudzmiljardu infrastruktūru pēc olimpiādes izmanto vien vējš.
Bez ieguldījumiem tehnoloģijās iznīcībai nolemts kā latgalietis, tā rīdzinieks un ķīnietis. Taču, strādājot ar vienām un tām pašām tehnoloģijām, Ķīnā tik un tā saražos lētāk. «Mūsu mentalitātē nav 12 stundu no vietas ļoti akurāti stāvēt pie darbagalda. Kur ir vajadzīga galva un zināšanas – tur esam spējīgi konkurēt,» uzskata viens no Latgales gaišajiem prātiem, Līvānu augsto tehnoloģiju uzņēmuma Z-Light vadītājs Daumants Pfafrods. Ieviešot modernas metālapstrādes tehnoloģijas, līvāniešiem izdevies par piecreiz zemāku cenu sākt ražot konektorus, nekā līdz tam paši maksājuši par Ķīnā ražotiem. Tas nozīmē – ja ir pareizās tehnoloģijas, esi spējīgs konkurēt pat ar ķīnieti. Žēlot līdzekļus tehnoloģijām ir muļķīgi, bet latgalieši to vienkārši nevar atļauties. Daudzi uzņēmēji atmet ar roku: mēs nemūžam, simt gados neatpelnīsim. Tad amatnieka līmenī paliksi visu mūžu, iebilst D. Pfafrods. Varbūt latvietis ir tāds taupīgs pēc dabas? «Žēl, ja tā, tad jūsu laikrakstam steigšus jāizglīto un jārāda pozitīvie piemēri!» Tāpat svarīgi, ka Latgales pašvaldības stūrē ne tikai pirmsvēlēšanu daiļrunātāji, bet arī tādi cilvēki, kuri sajēdz, no kurienes biznesā rodas katrs nopelnītais cents.
Sarunājoties ar Z-Light vadītāju, gar acīm nozibēja nākotnes aina. Ja Rīgā ierastos augsto tehnoloģiju uzņēmējs un teiktu, ka viņam vajag 500 inženieru, visticamāk, viņš ātri secinātu, ka ir smagi iegrābies. D. Pfafrods pat ir gatavs galvot, ka personālu nokomplektēt ne tuvu neizdotos. Un viņa fiasko ne ar ko neatšķirtos Rīgā vai Latgalē. Bet – ja viņa vietā ierastos cits investors un uzblieztu vēl vienu tirdzniecības centru? Lūdzu, darbinieki būs uzreiz. Mūsu vienīgā iespēja ir mūsu smadzenes. Kā latgaliešu, tā visu pārējo.
Visu Latvijas iedzīvotāju labklājību ietekmē arī a/s Latvenergo, kas gūst ievērojamu peļņu, bet to valsts iebāž kabatā. Mēs visi priecātos, ja šis valsts uzņēmums elektroenerģiju pārdotu lētāk, DB atzina sarunu biedri Latgalē. Nupat, saņemot kārtējo ikgadējo vērtīgākā valsts uzņēmuma atzinību, tā vadītājs Āris Žīgurs īpaši uzsvēra, ka Latvenergo ir valsts uzņēmums, bet «valsts esam visi mēs». Ar elektrības augšupejošu dārdzību neviens no mums konkurētspēju Latvijā gan nepaaugstina, norāda uzņēmēji.
Nosēstoties pie galda Varakļānu vecmammas mājās un notiesājot pasaulē izcilākās kotletes, Latgale var likties tāda laiska kā mūrītis. Bet latgalieši turpmāk nebūs tie, kas gulēs krāsnsaugšā, bet gan tie, kas krāsnis ražos, pārdos un pelnīs.
