Mūsu valstī ir nepieciešama Enerģētikas ministrija – šāda pārliecība ir radusies Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomei (LOSP), kas tādējādi aicina «energosaimniecību un infrastruktūru nodot atpakaļ kvalificētiem speciālistiem».
Izklausās, protams, jautri, taču nevajadzēja nākt klajā ar šādu ierosinājumu nepilnu gadu pirms nākamgad plānotajām Saeimas vēlēšanām. Jāatgādina, ka savulaik mums jau ir bijusi E-lietu ministrija, Bērna un ģimenes lietu ministrija un vēl visvisādas ministrijas, kurām ir bijusi tikai viena funkcija – noteiktiem politiskajiem spēkiem nodrošināt nepieciešamo pārstāvību valdībā, un ne vairāk. Ja gadījumā pēc nākamā gada rudenī paredzētajām vēlēšanām izveidosies sarežģīta situācija saistībā ar amatu sadali valdībā, kāds no ievēlētajiem politiķiem var atcerēties, ka zemnieki taču gribēja Enerģētikas ministriju. Tālāk jau atliks raudzīties uz vēl bezjēdzīgāku lielas naudas šķiešanu valsts aparāta uzturēšanai, nekā tas ir šobrīd.
Nav taču noslēpums, ka, pat primitīvi pastaigājot pa ministriju vai dažādu citu valsts iestāžu gaiteņiem un palasot uzrakstus uz kabinetu durvīm, ne vienmēr ir skaidrs, ar ko īsti nodarbojas tur iekšā sēdošie. Citiem vārdiem sakot, jau tagad naudu pelnošajai sabiedrības daļai ir finansiāli grūti uzturēt valsts iestāžu kabinetus ar visiem to iemītniekiem, jo šis aparāts mazās Latvijas ekonomikai ir pārāk liels, smagnējs. Apspriešanas vērta ir arī frāze par nepieciešamību zem viena jumta savākt kvalificētos energosaimniecības speciālistus. Protams, ideja laba, bet rodas jautājums – kādai jābūt argumentācijai, lai šie kvalificētie nozares speciālisti tiešām dotos strādāt uz attiecīgo ministriju.
Šajā kontekstā jāpiemin, ka ar enerģētikas jautājumiem mūsdienu Latvijā pārsvarā nodarbojas Ekonomikas ministrija, un nekas tai netraucē piesaistīt pašus kvalificētākos un profesionālākos speciālistus darbam vadošos amatos. Problēma gan droši vien slēpjas aspektā, ka eksperti, kuri tiešām kaut ko saprot no enerģētikas jautājumiem, šobrīd jau ir līgumattiecībās ar kādu no Latvijā strādājošajiem enerģētikas uzņēmumiem un diez ko nealkst papildināt daudzskaitlīgi valsts ierēdņu pulku.
Nenoliedzami, jāņem vērā, ka šajā gadījumā priekšlikums ir izteikta nevis politiskā, bet gan nevalstiskā sektora līmenī, un demokrātiskā valstī katrai personai ir tiesības izteikt savu viedokli, aicinājumus un pat prasības. Ja LOSP uzskata, ka enerģētikas sfērai Latvijā ir vajadzīga sava valsts līmeņa jumta organizācija, acīmredzot tai ir savi noteikti argumenti. Tomēr jāņem vērā, ka birokrātiskā aparāta mākslīga audzēšana vismaz līdz šim vēl nav attaisnojusies.
Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka Latvijā drīzāk būtu jāpārskata, vai tiešām ir vērts uzturēt visu pašreizējo valsts aparātu, nevis jādomā par jaunas ministrijas izveidošanu, tādējādi tikai radot papildu slogu valsts budžetam.
