Vislabākā sociālā programma ir darbs visiem; lai to nodrošinātu politiķiem jākoncentrējas uz investīcijām, nevis uz pārlieku taupīšanu.
Tas ir viens no galvenajiem secinājumiem, kas izriet arī no jaunākā OECD nodarbinātības apskata 2014. gadam. Par esošo situāciju darba tirgū minētais OECD apskats neatstāj lielu vietu optimismam, jo paredz, ka bezdarbs OECD valstīs līdz pat 2015. gada beigām saglabāsies virs pirmskrīzes līmeņa. Šajās valstīs pašlaik bez darba ir 45 miljoni cilvēku jeb par 17 miljoniem vairāk nekā 2007. gadā un nākamā gada beigās šis skaitlim neprognozē būtisku samazinājumu. Vidējais bezdarbs OECD valstīs samazinās ļoti lēnām – no 7,4% šā gada vidū līdz 7,1% 2015. gada beigās. Te gan jāpiebilst, ka bezdarba situācija starp šīs savienības valstīm ir stipri atšķirīga. Vissliktākā situācija ir Grieķijā un Spānijā, kur, neskatoties uz nelielu bezdarba samazinājumu, bez darba joprojām ir aptuveni 25% darbaspējīgo iedzīvotāju. Taču arī Itālijā, Portugālē, Slovēnijā un Slovākijā bezdarbs pārskatāmā laika periodā, visticamāk, nesaruks zem 10%, kamēr, piemēram, Vācijā tas varētu paslīdēt pat zem 5% robežas.
Latvija pagaidām gan nav OECD dalībvalsts, taču bezdarba līmenis šā gada 2. ceturksnī ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem joprojām bija nedaudz virs 10%, kas ir tuvs eirozonas vidējam rādītājam, tomēr nekādā veidā nav saucams par labu. Latvijas Bankas analītiķi atzīst, ka bezdarba cikliskā komponente, kas ir saistīta ar dažādiem makroekonomiskiem šokiem un to sekām, Latvijā atšķirībā no kopējās eirozonas praktiski ir izsmelta. Tas nozīmē, ka bezdarbs pats no sevis tālāk būtiski vairs nesaruks, ir jāizmanto struktūrpolitiskie līdzekļi, aktīvi īstenojot darba tirgus politikas pasākumus. Galvenais klupšanas akmens Latvijā joprojām ir kvalitatīvas un pieprasījumam atbilstošas izglītības trūkums, kā arī demogrāfiskās norises, sarūkot darbaspējas vecuma iedzīvotāju īpatsvaram. Pie strukturālu reformu nepieciešamības apelē arī OECD analītiķi. Citiem vārdiem sakot, valdībām ir jākoncentrējas uz ekonomiskās izaugsmes stimulēšanu, nevis tikai taupīšanu. Kā atzīst vācu ekonomists Frīdhelms Osts, neviena valdība savā budžetā nevarēs tik daudz ietaupīt, lai atgūtu tos ienākumus, ko tautsaimniecības pazaudē stagnējot vai sarūkot.
Latvijā mēs esam izcēlušies ar taupīšanu un arī tagad – Krievijas un Ukrainas krīzes situācijā, kuras sekas Latvijas tautsaimniecībai vēl nav precīzi prognozējamas, – Finanšu ministrijas uzstādījums ir tāds, ka valsts budžets ir svētā govs, kur nekāda izdevumu palielināšana nav pieļaujama. Nē, šis nav aicinājums uz neproduktīvu tērēšanu un naudas mešanu ārā pa logu, taču valstij ir aktīvi jāiesaistās investīciju piesaistē un jaunu darbavietu radīšanā, jo bez darba, pieaugot kriminalitātei, krītas ne tikai iedzīvotāju dzīves līmenis, bet rūk arī nodokļu ieņēmumi budžetā. Tādējādi veidojas apburtais loks, ieņēmumi valsts kasē krītas, tas liek iespringt uz vēl lielāku taupīšanu un izdevumu griešanu, kas savukārt noved pie tālākas ekonomikas saraušanās ar visām no tām izrietošajām nelabvēlīgajām sekām. Lai rastu risinājumu, divritenis no jauna nav jāizdomā, to pagājušā gadsimta 30. gados izdomāja jau keinsisma ekonomikas teorijas pamatlicējs brits Džons Keinss, sacīdams, ka nepieciešamības gadījumā ekonomika ir jāstimulē ar ekspansīvu finanšu politiku. Latvijas gadījumā runa varētu būt, piemēram, par 2015. gadam papildus prasīto 70 miljonu piešķiršanu autoceļu finansēšanai. Nemaz nerunājot par Latvijas ceļu tehnisko stāvokli, kam papildu investīcijas ir vitāli nepieciešamas, ceļubūve nozīmē arī darbavietas. Šādu veicināmo jomu Latvijā ir daudz un nebūt ne visur ir jāiegulda valsts budžeta līdzekļi. Tāpēc ir ļoti nožēlojami, ka atsevišķu personāžu darbības vai bezdarbības dēļ Latvijā joprojām ir ES fondu līdzfinansēti miljonu projekti, kuri joprojām ir tikai projekti. Jaunajiem tautas kalpiem, ko ievēlēsim oktobrī, būs jāgādā arī par to, lai tiktu ievēroti priekšvēlēšanu drudzī dotie solījumi gan samazinot darbaspēka nodokļus, gan ceļot to iedzīvotāju ienākumus, kas pašlaik spiesti iztikt no minimāliem līdzekļiem. Tāpat lielais politiķu izaicinājums būs radīt Latvijas iedzīvotājiem perspektīvas izjūtu, kuras pēdējos gados tik ļoti ir trūcis.