Aizgājušo laiku milžu cīņas — tā varētu nodēvēt kredītņēmēju un banku sektora cīņas par to, kuram no viņiem labvēlīgāki nosacījumi tiks pieņemti fizisko personu maksātnespējas likumā, kam šoceturtdien trešajā lasījumā jātiek pieņemtam Saeimā.

Redzot normas, kas pašreizējā brīdī ir iestrādātas šajā dokumentā, rodas iespaids, ka kredītņēmēji, tostarp kādreizējie spekulanti, ir panākuši teju visu, kas tiem ir izdevīgi. Piemēram, personas maksātne-spējas gadījumā tai būtu ik mēnesi bankai jāatmaksā 30% no saviem ienākumiem, turklāt tiktu dota iespēja no parādiem atbrīvoties divu (nevis piecu, kā tas ir šobrīd) gadu laikā. Interesants ir nosacījums, ka minētie 30% attiektos gan uz pieticīga dzīvokļa īpašnieku, gan arī uz spekulantu, kurš savulaik pelnīšanās nolūkos pircis īpašumus uz nebēdu.

To, vai šādā redakcijā attiecīgais likumprojekts tiks pieņemts, rādīs laiks, taču, zinot banku nozares spēcīgo lobiju Latvijas politikā, jādomā, ka tām neizdevīgās normas tomēr tiks svītrotas. Un lielā mērā tas ir saprotami, jo diez vai būs viegli atrast kādu uzņēmumu, kurš būtu ar mieru dažu gadu laikā zaudēt ienākumus, ar kuriem savulaik bija rēķinājies.

Turklāt šādas normas ir klaji labvēlīgas kredītņēmējiem. Saprotamas ir baņķieru vaimanas par šo tēmu, labi saprotot — šādam likumam stājoties spēkā, to izmantos liela daļa no tiem, kas savulaik naski ņēmuši dažādus kredītus, bet tagad tos diez ko nevar, kā arī negrib atdot. Respektīvi, līdz šim maksātnespējas pieteikums tiek uzskatīts par galējo līdzekli problēmas risiņāšanai, bet pēc likuma pieņemšanas tā reitings varētu ievērojami uzlaboties. Tiesa, vienlaikus liekot bankām ciest zaudējumus vairāku desmitu miljonu latu apmērā.

Tajā pašā laikā arī bankas nebūt nav uzskatāmas par labdabīgajām cietējām, kam tagad ir problēmas ļauno nemaksātāju dēļ. Nav noslēpums, ka savulaik tā saucamajos treknajos gados Latvijā strādājošās komercbankas bija sarīkojušas savdabīgas sacensības ar mērķi noskaidrot, kura ir spējīgāka izsniegt kredītu ar visvienkāršākajiem nosacījumiem. Citiem vārdiem sakot, arī par negausību ir jāmaksā.

Tādējādi ir nepieciešams izstrādāt tādu izstrādāt tādu normatīvo aktu, kas ļautu neizputēt tām fiziskajām personām, kas savulaik ir ņēmušas kredītu sava vienīgā mājokļa iegādei, turklāt darījušas to saprātīgi. Jāņem vērā, ka Latvijā ilgu laiku valdīja dzīvojamās platības deficīts, kas tika risināts strauji, dažu gadu laikā. Plus vēl iedzīvotājiem pat nevarēja būt tādi iekrājumi, lai mājokļus pirktu, neizmantojot kredītresursus. Šādi iedzīvotāji, nonākot grūtībās, ir pelnījuši dalītu atbildību ar kompānijām, kas savulaik diezgan vieglprātīgi kredītus piešķīra. Savukārt par tām fiziskajām personām, kas vēl pirms dažiem gadiem uzskatīja, ka var «taisīt biznesu», dārgi pērkot un vēl dārgāk jau mēnesi vēlāk pārdodot mājokļus, taču, sākoties krīzei, «apdedzinājās», jāuztraucas nebūtu ne bankām, nepārējiem nodokļu maksātājiem šajā valstī.