Latvijas vēlētāji izvēlējušies stabilitāti, priekšroku dodot zināmam ļaunumam, nevis nezināmiem labumiem
12. Saeimas vēlēšanas lielus pārsteigumus nav atnesušas. Principā pilsoņi ar savu izvēli ir pateikuši, ka valstī viss ir kārtībā un tādā pašā garā, lūdzu, turpiniet. Un, pat ja iekšēji daudzi varbūt atzīst, ka ne gluži viss ir kārtībā, tad uz ģeopolitiskās situācijas radītā baiļu fona vairākums vēlētāju ir paudis vēlmi saglabāt vismaz to, kas ir pašlaik. Šāds balsojums ļauj esošajai valdības koalīcijai iegūt Saeimā 61 mandātu, kas ir vairāk nekā pietiekami lēmumu pieņemšanai. Patlaban nekas neliecina par to, ka nākamās valdības veidošana varētu tikt uzticēta jau tradicionāli visvairāk balsu ieguvušajai Saskaņai.
Valdošajā koalīcijā, dalot ietekmīgus amatus, pārbīdes gan, visticamāk, būs. Tā kā pēc vēlēšanu vietu sadalījuma ievērojami ir pakāpusies Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS), Vienotība koalīcijā vairs nebūs «vecākā un varenākā māsa» ar nospiedošu portfeļu daudzumu. Tādējādi ZZS varētu pretendēt uz Saeimas spīkera posteni, ko līdz šim ieņēma šajās vēlēšanās daudz svītrotā Solvita Āboltiņa. Tāpat ZZS pamatoti varētu gribēt vismaz vienu no naudīgajām un ietekmīgajām ministrijām – Ekonomikas vai Satiksmes ministriju. Pieņemot, ka Vienotība saglabā premjera, finanšu, ārlietu un iekšlietu ministra posteņus, jāpiebilst, ka pati partija gluži neizskatīsies kā līdz šim, jo pie Saeimas deputātu mandātiem varētu būt tikuši vairāki pašvaldību vadītāji un tas savukārt nozīmē, ka varētu mainīties valstiskā nostāja pret pašvaldībām un to finansējumu. Jautājums, uz kādiem amatiem pretendēs Nacionālā apvienība, kuras rezultāti šajās vēlēšanās ir pakāpušies, un vai, paturot tieslietu un kultūras ministra posteņus, nacionāļiem nebūs liela vēlme iegūt arī ekonomikas ministra portfeli. Neatbildēti jautājumi ir par tā saucamajām problēmministrijām – Veselības un Izglītības un zinātnes, kā arī par to, vai šajā koalīcijā ieraudzīsim kādu Latvijas Reģionu Apvienības ministru.
Vērtējot vēlēšanu rezultātus kopumā, jāatzīst, ka tos galvenokārt ietekmēja notikumi Austrumukrainā. Visdrīzāk, uz šī rēķina balsis zaudēja Saskaņa un ieguva Nacionālā apvienība. Savukārt ZZS uzplaukums skaidrojams ar to, ka ievērojama daļa vēlētāju tomēr ir neapmierināti ar Vienotības īstenoto politiku, taču nebija tik drosmīgi vai traki, lai balsotu par līdz šim sevi nepierādījušiem un nezināmiem politiskajiem spēkiem. Tie, kam vilšanās pie varas esošajos bija pārāk liela, lai vēlreiz balsotu par «tiem pašiem vēžiem», savas balsis atdeva No sirds Latvijai un Latvijas Reģionu Apvienībai, kas kopā ir ieguvušas 15 vietas parlmentā, kas jaunpienācējiem nemaz nav tik maz. Ir grūti pateikt, vai Ingunas Sudrabas partijai rezultāts būtu bijis ievērojami labāks, ja ne pēdējo nedēļu nežēlīgi atmaskojošā kampaņa pret šīs partijas līderi. Savukārt Latvijas Reģionu Apvienība Saeimā iesoļojusi lielākoties radioraidījuma Suņu būda vadītāja Artusa Kaimiņa huligānisko izlēcienu dēļ. Var jau būt, ka katrā kārtīgā parlamentā vajag vismaz vienu klaunu. Katrā gadījumā būs interesanti pavērot, vai jaunajiem politiskajiem spēkiem patiešām ir gan dūša, gan saprāts, pierādot sevi reālā parlamenta darbā, vai arī pēc šī sasaukuma jaunpienācēji būs uzsūkušies kā ūdens peļķīte tuksneša smiltīs.
Runājot par dažiem «bijušajiem», kas vienu vai citu iemeslu dēļ bija nosprieduši, ka šīs Saeimas vēlēšanas ir īstais brīdis atdzimšanai, kārtējo reizi pierādījās grieķu filozofa Heraklīta paustā patiesība par to, ka divreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt nevar. Šo partiju pārstāvji runāja vai nu par ierindas vēlētājam pārāk netveramām lietām, vai arī konkrētu personu rīcība lielā sabiedrības daļā ir atstājusi pārāk rūgtas mieles, lai vēlētāji būtu gatavi redzēt šos cilvēkus atgriežamies pie varas grožiem. Mazliet žēl šajā kontekstā ir partijas Latvijas attīstībai premjera kandidātu Juri Pūci, kurš ar savu redzējumu un uzstāšanās spēju daudziem bija viens no spožākajiem priekšvēlēšanu laika atklājumiem, tomēr jau iepriekš izlemtais Einara Repšes partijas liktenis neļāva arī viņam aizsniegties līdz maģiskajai 5% robežai. Taču, ja pietiks neatlaidības, mērķtiecības un prāta, tad par šo politiķi mēs nākotnē vēl dzirdēsim. Lai nu kā, DB arī turpmāk neļaus nevienam politiķim dusēt uz lauriem un, aizstāvot Latvijas uzņēmēju intereses, no politikas veidotājiem pieprasīs skaidru, gudru un kopējam valsts tautsaimniecības labumam atbilstošu rīcību.
