http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(438).jpg
Karikatūra: Agris Liepiņš, Dienas Bizness
Uz pavasara pusi, nokūstot sniegam, parasti atklājas kailā Latvijas dzīves patiesība – ceļu bedres, suņu kakas, kā arī ne viens vien jau ilgāku laiku atdzisis cilvēka ķermenis.
Principā šis ir brīdis, kad visā savā krāšņumā atklājas mūsu valsts neizdarība, nolaidība un nespēja loģiski plānot būtiskus jautājumus. Bet nu par visu pēc kārtas...
Līdz ar sniega nokušanu būtiski ir pieaudzis sūdzību skaits par sabojātajiem automobiļiem, iebraucot svaigi izdangātā ceļa bedrē. Statistika ir nepielūdzama un nežēlīga, taču pats absurdākais ir apstāklis, ka tā ir tradicionāla. Jau daudzus gadus pavasarī, kūstot sniegam un ledus kārtai, notiek viens un tas pats – nebūtībā aiziet arī iepriekšējos mēnešos pavirši meistarotie ceļu bedrīšu ielāpi. Pareizāk gan droši vien būtu teikt – ceļu bedru ielāpi, jo bedrītē automašīnas riteni diez vai ir iespējams nolauzt. Turklāt nu jau ir nonākts līdz tādam absurdam, ka, samaksājot Rīgā, Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) paprāvo transportlīdzekļu nodevu, izejot auto tehnisko apskati un pēc tam, meģinot izbraukt no CSDD teritorijas, jārēķinās ar trāpīšanu pamatīgā bedrē. Tajā brīdī rodas pamatots jautājums – par ko īsti tika maksāta tā nodeva?! Vienkārši sakot, nauda no auto īpašniekiem tiek paņemta gan minētās nodevas, gan degvielas akcīzes nodokļa veidā, taču tiek iztērēta kaut kā, nevis tur, kur vajag – ceļu seguma normālai sakārtošanai valstī.
Līdzīga situācija ir arī saistībā ar līķiem, kas dažādās Latvijas vietās parasti, sniegam nokūstot, tiek atrasti. Pārsvarā gadījumu runa ir par cilvēkiem, kuri ziemas laikā ir nosaluši, savlaicīgi nav pamanīti, un viņu mirstīgās atliekas tad nu gaida pavasari. Diemžēl šis piemērs ļoti spilgti raksturo mūsu valsts iekšlietu sistēmā notiekošos procesus kopumā. Valsts policijas vadība jau ir skaidri atzinusi – noziegumu skaits ir liels, bet izmeklētāju, kam ar to visu jātiek galā, – maz. Tātad, ja vienam izmeklētājam ir ļoti liels izmeklējamo lietu daudzums, zema alga un ne pārāk augsts izvēlētās profesijas prestižs, neko vairāk par pašreizējo realitāti gaidīt nemaz nevajag – pārsvarā gadījumu dažādi noziegumi tiek atklāti tad, ja ļaundari izdodas pieķert pie rokas vai arī notikušajai nelikumībai ir vismaz pāris liecinieku.
Vēl vairāk iekšlietu sistēmas darbu sarežģī fakts, ka, īstenojot pašvaldību reformu, par policiju politiķi vienkārši aizmirsuši. Jau vairākus gadus mums pašvaldības strādā atbilstoši novadu, bet Valsts policija – vecajai rajonu sistēmai. Var jau noteikta daļa politiķu sist sev pie krūtīm un teikt, ka viņiem izdevās paveikt to, ko nespēja daudzi priekšteči – īstenot šo reformu, taču realitātē tas ir paveikts visai draņķīgi, par ko liecina kaut vai problēmas saistībā ar noziedzības apkarošanu. Savukārt fakts, ka pēc sniega nokušanas, ejot pa pilsētas ielām, pastāv ļoti liela iespēja iekāpt atsalstošā mājdzīvnieka izkārnījumā, faktiski ir teju nevainīgs fons gan minētajām neizdarībām, gan dažādām citām likstām.
