Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plāns ik gadu kļūst arvien biezāks, tomēr uzņēmēji aizvien vairāk laika ir spiesti tērēt administratīvu prasību izpildei
Valdībā apstiprinātais Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāns 2014.–2015. gadam sasniedzis rekordbiezumu – 177 lappuses, kā liecina šī dokumenta Ekonomikas ministrijas mājaslapā publicētā versija. Ja ņem vērā, ka 2010. gadā tas bija tikai uz 34 lappusēm, šis Ekonomikas ministrijas ik gadu ražotais attīstības plānošanas dokuments ir briedis teju ne pa dienām, bet pa stundām. Iespējams, draudīgais pasākumu plāna biezums kādam ierēdnim kalpo savas eksistences attaisnošanai, taču ar uzņēmējdarbības vides reālo uzlabošanu gan acīmredzot pārāk raiti nesokas.
Par to liecina kaut vai šajā dokumentā minētā uzņēmēju aptauja. 2011. gadā uzņēmēji dažādu administratīvo prasību izpildei bija spiesti tērēt 11% sava laika, bet šogad jātērē jau 13%. Arī biežāk minētie uzņēmējdarbību kavējošie faktori aug, piemēram, neefektīva birokrātija, ko minējuši 17,8% uzņēmēju (+2,1%), nodokļu normatīvais regulējums – 11,9% (+1,4%), korupcija – 9,3% (-0,8%). Nemainīga problēma ir nepietiekama infrastruktūra, nespēja ieviest inovācijas un pasliktināta darbaspēka pieejamība.
Lai nebūtu tikai sausa ciparu runa vien, ilustrācijai palīdzēs konkrēti piemēri no uzņēmēju ikdienas, ko viņi DB pastāsta, kad birokrātisko nejēdzību kalns samilzis, tā sakot, līdz brošai. Kādam uzņēmumam vajadzēja izziņu no iestādes, kas pēc tās augstākās vadības paustā sevi sauc par uzņēmēju partneri. Nelaime tā, ka šī partnerība mēdz balstīties uz tik prātam neaptveramiem nedraudzības principiem, ka brīvprātīgi neviens šādu partneri, visticamāk, pat šāviena attālumā nelaistu. Atgriežoties pie minētā piemēra, uzņēmējam izziņu šoreiz vajadzēja steidzīgi, līdz ar to viņš zvanīja uz attiecīgo iestādi, lai mēģinātu šo lietu nokārtot. Pēc vairākiem nerezultatīviem «piezvaniet pēc pusdienas laika» un «rīt būs» uzņēmējam sāka zust pacietība, un viņš nolēma noskaidrot, kurš par šādu kavēšanos ir atbildīgs un kā to novērst.
Tajā brīdī atrakcija, ja tā to varētu saukt, tikai pa īstam sākās! Iestādes darbinieki uzsāka futbolu, bezjēdzīgi trenkājot zvanītāju no viena pie otra. Sazvanīto skaits jau sasniedza A4 lapas garumu, bet rezultāts bija joprojām nekāds. Šajā telefonijas eksperimentā uzņēmējs bija noklausījies visu iespējamo atbilžu gammu, sākot no : «es iepriekš ar to strādāju, bet tagad vairs nestrādāju. Nē, es nezinu, kurš darbinieks ar to strādā» līdz «kurš jums iedeva manu numuru? Ā, nu, protams! Kad paši netiek galā, tad sūta man!», visu noslēdzot ar demonstratīvu telefona klausules nolikšanu uz galda, fonā žēlojoties: «Jau atkal no… Nu, parunā tu ar viņu, es vairs nezinu, ko sacīt!» Izziņas stāsts atrisinājās ne brīdi ātrāk, kā vien sazvanot augstāko iestādes priekšniecību. Tad gan atbildīgā darbiniece pati sazvanīja uzņēmēju un sacīja, ka prasītajai izziņai varot braukt pakaļ. Vai kāds šajā visnotaļ respektablajā iestādē droša elektroniska paraksta laikmetā ir kaut ko dzirdējis par elektroniskās izziņas iespēju? Taču to konkrētajam uzņēmējam laika trūkuma dēļ vairs negribējās noskaidrot.
Grūti noticēt, ka šī ir nevis kaut kāda pagājušā gadsimta sadzīviska mizanscēna, bet gan šodienas realitāte. Turklāt šādus un līdzīgus gadījumus ar dažādām valsts iestādēm un dienestiem var pastāstīt teju jebkurš. Tad ko vērti ir visādi «uzlabošanas plāni»? Kāda jēga solījumiem par visaptverošiem e-pakalpojumiem, birokrātiskā sloga mazināšanu, ja viss ar slavenajiem «izvērtēsim» un «pilnveidosim» tā arī beidzas? Arī nule apstiprinātajā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas plānā ir tikai kusla atruna par to, ka «ir jāizvērtē nodokļu maksājumu uzskaite pēc uzkrājuma principa», kas izbeigtu absurdo situāciju, ka uzņēmums var labu laiku skaitīties kāda nodokļa parādnieks, lai gan citā nodoklī, piemēram, PVN tam ir pārmaksa. Izvērtēt var bezgalīgi, bet šāda vērtēšana, tāpat kā tikko aprakstītā situācija, Latvijas uzņēmējdarbības vidi nekādi neuzlabo. Jaunā ekonomikas ministre Dana Reizniece- Ozola pēc šī plāna pieņemšanas saka, ka uzņēmējiem dotie solījumi ir jātur. Cerams, viņai ar to veiksies labāk nekā viņas priekšgājējiem.
