Zibmaksājumu nodrošināšanā iesaistīsies viss banku sektors Latvijā, intervijā pauda Latvijas Bankas padomes loceklis, bijušais finanšu ministrs Andris Vilks.

"Domāju, ka Latvijā zibmaksājumu nodrošināšanā iesaistīsies viss banku sektors, jo kurš gan gribētu palikt ārpusē," teica Vilks.

Viņš arī minēja, ka zibmaksājumi, zibsaites un zibprasījumi ir tās lietas, ar kurām Latvijas Banka var lepoties. "Šīs ir jomas, kuras centrālās bankas parasti negrib cilāt, un mēs tādēļ izskatāmies ļoti labi ne tikai uz Baltijas vai Skandināvijas, bet uz visas Eiropas fona. Apjomi aug, un svarīgi ir arī tas, ka mēs tos izmantot iedrošinām sadarbības partnerus un sabiedrību. Ja reiz šādi produkti ir pieejami, tie ir maksimāli jāizmanto," sacīja Vilks, piebilstot, ka Latvijas Banka šo pakalpojumu piedāvā arī Igaunijai, jo Igaunijas centrālā banka to nenodrošina.

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Lai gan profesionālu astronomu skaits Latvijā samazinājies, mums ir daži labi piemēri, kad zinātnieki ar savu darbu dod pienesumu pasaules līmenī, tā piektdien intervijā LNT raidījumam 900 sekundes stāstīja Latvijas Universitātes Astronomijas institūta pētnieks, pedagoģisko zinātņu doktors Ilgonis Vilks.

«Piemēram, tiek pētītas zvaigznes, kuras ir salīdzinoši vecas. Saule ir pusmūža zvaigzne, bet diezgan daudz pārmaiņu notiek ar zvaigznēm, kad tās nosacīti aiziet pensijā,» skaidroja Vilks.

Un tas ir laika posms, kas interesē Latvijas astronomus. Viņi to pēta, turklāt starptautiski labā līmenī. Tiesa gan, tā esot šaura joma, taču Latvijas astronomijā ir ļoti labi speciālisti, kas dod pienesumu tieši pasaules zinātnē.

Cits piemērs saistīts ar zemes mākslīgo pavadoņu novērošanu, kur, novērojot zemes mākslīgos pavadoņus, iespējams precizēt ne tikai to, kur un kurā brīdī tie atrodas kosmosā, bet pēc tam iegūt papildu informāciju par Zemi - kāda ir okeāna virsma, kā noteikt dažādu vietu kooridnātas.

Dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju skaits pagājušajā gadā sasniedza zemāko īpatsvaru pēdējo septiņu gadu laikā, tā laužot arī pēcpandēmijas trūkuma pieaugumu sabiedrībā.

Par to liecina Centrālās statistikas pārvaldes 2023. gada ienākumu un dzīves apstākļu aptauja, kurā piedalījās 10,2 tūkstoši respondentu (vecumā no 16 gadiem) no 5,8 tūkstošiem Latvijas mājsaimniecību. Viszemāko ienākumu grupā – lielākais uzlabojums 2023. gadā dziļai materiālai un sociālai nenodrošinātībai bija pakļauti vien 6,2% iedzīvotāju, kas ir par 1,6 procentpunktiem mazāk nekā 2022. gadā, kad trūkumcietēju īpatsvars bija 7,8%, liecina CSP aptaujas dati. Iedzīvotāji tiek uzskatīti par dziļi sociāli un materiāli nenodrošinātiem, ja viņiem piemīt vismaz septiņas no 13 nenodrošinātības pazīmēm, piemēram, mājsaimniecība nespēj segt komunālos maksājumus vai nelielu naudas summu tērēt tikai sev, vai nevar atļauties kādu vaļasprieku.

Biznesu Laura Lapiņa un Solvita Lazdāne sākušas ar aromātiskiem telpu dekoriem un gaisa atsvaidzinātājiem Kaza, bet nākotnē iecerējušas izstrādāt arī aromātus pasākumiem, piemēram, kāzām

«Mums abām ir mazi bērni, tāpēc gribējās atrast nodarbošanos, ko varētu darīt kopā ar viņiem. Līdz ar to mums dzima ideja darīt kaut ko pašām, lai varētu kontrolēt savu laiku un lai tas būtu kaut kas pietiekami veselīgs, kas nekaitētu mūsu bērniem,» stāsta Laura Lapiņa, telpu dekoru un gaisa atsvaidzinātāju zīmola Kaza idejas līdzautore. Viņas biznesa partnere Solvita Lazdāne jau iepriekš bija aizrāvusies ar ēteriskajām eļļām. Smaržu pasaulē tradicionāli lielu uzmanību pievērš parfīmiem, ar ko iesmaržojas sievietes, bet viņām šķita, ka pārāk maz uzmanības tiek pievērsts mājas un jo īpaši darba videi, kur cilvēki pavada daudz laika. Tāpēc viņām dzima ideja piedāvāt aromātiskas lietas mājas iesmaržināšanai. Kaza produkti izgatavoti no ēteriskajām eļļām un vīnogu kauliņu eļļas.

Zviedrijā uzsākta Matīsa Kažas vesterna Kur vedīs ceļš uzņemšana. Filmas darbība risinās 19. gadsimta beigās, kad no baltvācu barona muižas īsi pirms kāzām pazūd topošā līgava.

Pirmais latviešu vesterns – tā savu debijas spēlfilmu Kur vedīs ceļš raksturo 23 gadus vecais režisors Matīss Kaža. Filmas galvenā varone ir Eva, baltvācu barona aizbildniecībā uzaugusi aristokrātiska jauniete. Īsi pirms paredzētajām kāzām Eva no muižas pazūd. Aizdomās par nolaupīšanu tur latviešu skrīveri Miku, un pazudušos jauniešus sāk meklēt barona rokaspuiši, vietējie žandarmi un citi spēki, katrs savu mērķu vadīti.

Režisors Matīss Kaža par filmas Kur vedīs ceļš uzņemšanu stāsta: «Šī nebūs tipiska kostīmfilma vai vēsturiska drāma. Mēs strādājam vesterna žanra ietvaros, un tomēr to pārveidojam pa savam. Tas būs vesterns Austrumeiropas mērcē, varētu to pat saukt par īsternu. Stāsts par pieaugšanu laikā, kurā par savu nākotni nevaram būt droši. Arī par cīņu pret netaisnību, tai skaitā koloniālismu, neiecietību, aizraušanos ar varu. It kā darbība risinās pusotru gadsimtu senā pagātnē, un tomēr tas ir par mūsdienām.»

Miris Latvijas Bankas padomes loceklis un kādreizējais finanšu ministrs Andris Vilks, aģentūrai LETA pavēstīja Latvijas Bankā.

Vilks miris nedēļas nogalē 60 gadu vecumā pēc ilgstošas slimības.

No 1987. līdz 1994.gadam Vilks strādāja valsts iestādēs un nevalstiskajās organizācijās, bet no 1995. līdz 2010.gadam viņš strādāja tagadējā "SEB bankā", tostarp no 2007. līdz 2009.gadam viņš bija bankas galvenais ekonomists.

No 2005. līdz 2010.gadam viņš bija Finanšu nozares asociācijas (iepriekš Latvijas Komercbanku asociācijas) Ekonomikas un monetārās komitejas vadītājs, bet no 2007. līdz 2008.gadam Vilks bija Latvijas valdības Makroekonomiskās situācijas stabilizācijas grupas dalībnieks.

Vilks tika ievēlēts 10. un 11.Saeimā no apvienības "Vienotība" saraksta un no 2010. līdz 2014.gadam viņš bija finanšu ministrs, kā arī Latvijas pilnvarnieks Pasaules Bankā, Eiropas Investīciju bankā, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā, Ziemeļu Investīciju bankā un Eiropas Padomes bankā. 2008. un 2009.gadā Vilks bija Ministru prezidenta Ivara Godmaņa, bet 2009. un 2010.gadā - Ministru prezidenta Valda Dombrovska ārštata padomnieks ekonomikas un finanšu jautājumos, kā arī Latvijas Lielo pilsētu asociācijas ekonomikas padomnieks.

Pandēmijas laika un Ukrainas kara krīzes ietekme vairojusi sabiedrības noslāņošanos, tostarp nabadzību kopumā, kas savukārt pastiprina dažādu cilvēktiesību neievērošanu.

To Dienas Biznesam norādīja Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas nodaļas vadītājas vietnieks Raimonds Koņuševskis, atbildot uz jautājumiem publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru Dienas Bizness realizē ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu. Eksperts uzsver, ka Tiesībsarga funkcijas ir cilvēktiesību un labas pārvaldības principu ievērošanas uzraudzība, nevis noslāņošanās sabiedrībā, kas vairāk ir sociālekonomiska parādība.

Ieņēmumi dilst - palīdzības saucienu vairāk

Publikāciju sērijā jau apskatījām Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datus par mājsaimniecību ieņēmumiem. Atbilstoši 2021. gada CSP datiem vairāk nekā piektdaļai Latvijas mājsaimniecību ir samazinājušies ienākumi, bet 18,5% tie ir pieauguši. Proti, pandēmijas laiks vairojis sabiedrības noslāņošanos. Pērnajā Tiesībsarga gada pārskatā ir norāde, ka jautājumi par sociālo nodrošinājumu ir otrajā vietā pēc skaita un konsultāciju daudzuma, kas gada laikā sniegts, piemēram, 253 juridiskās konsultācijas par šo tēmu, ko pārspēj vien jautājumi par tiesībām uz taisnīgu tiesu. Dienas Biznesa jautājums tiesībsargam ir: “Vai tā ir pieaugoša tendence, un kas tam par iemeslu? Vai sabiedrībā ir vairāk cilvēku, kuri zemāku ieņēmumu dēļ saskata grūtības realizēt savas tiesības?”

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Trešdaļa darba ņēmēju šobrīd neuzticas darba devējiem, rāda pētījumu kompānijas Kantar aptaujas dati, un tam ir gan ievads, gan ilgtermiņa sekas sabiedrības noslāņošanās aspektā.

Problēmas daļa acīmredzami parādās arī valsts politikā, jo atbilstoši OECD datiem Latvijas ieguldījumi darba tirgus attīstībā, sākoties pandēmijai, paliek nemainīgi, kamēr citas ES valstis tos pat trīskāršo, Dienas Bizness konstatēja pētījumā, ko veic sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība - stabila valsts ietvaros.

Darbinieku trūkums, solījumi un gaidas

Tieši šobrīd visā Eiropā ir vērojams darbinieku trūkums visdažādākajās nozarēs, konkurence par darbinieku ir sīvāka nekā jebkad, turklāt pēdējā gada inflācija ir uzlikusi papildu zīmogu tieši algu gaidās. Virkne darba devēju, kā izrādās, izvēlas maldināšanas taktiku, tieši pēdējā gada laikā pasolot potenciālajam darbiniekam vairāk, nekā reāli plāno dot, vai arī sola, bet iznākumā nevar nodrošināt solīto. Jāpiebilst, ka vairumā ES valstu pastāv bonusu sistēma par darbinieku pieņemšanu vai neatlaišanu, kas pandēmijas laikā tika īpaši palielināta. Ekspertu norāde ir, ka stratēģija ir tuvredzīga, jo ilgtermiņā radīs riskus konkrētajam biznesam vai pat visai nozarei. Dienas Biznesa vērtējumā – runājot jau par trešdaļu no Latvijas darba ņēmējiem, stāsts ir par valstisku problēmu, un darbinieku uzticības zaudēšana saistāma ar darbinieku zaudējumiem valsts mērogā. Proti, daļa piekrāpto viļas un dodas darba meklējumos uz valstīm, kur darba devēji solīto pilda.

Šobrīd ir ļoti lielas bažas, ka Baltijas valstis, it īpaši Latvija, uzņēmumu un iedzīvotāju atbalstam Covid-19 izraisītajā krīzē novirzīs daudz mazāk līdzekļu, nekā tika plānots, un tas radīs atpalicību nākotnē, sacīja Latvijas Bankas padomes loceklis, bijušais finanšu ministrs Andris Vilks.

"Pašlaik izskatās, ka Baltijas valstīs krīzes laikā no valsts puses pandēmijas pārvarēšanai būs tērēts divas reizes mazāk nekā Eiropas Savienībā (ES) vidēji. Ja gala rezultātā Latvijā tie būs daži procenti no iekšzemes kopprodukta (IKP) - ne tuvu astoņiem, desmit vai 15%, kā tas izskatās daudzās citās ES dalībvalstīs -, tad mēs nebūsim izmantojuši iespējas, kuras varētu dot pozitīvu grūdienu ekonomikai," uzsvēra Vilks.

Viņš arī brīdināja, ja izrādīsies, ka šī nauda nav izmantota, tas radīs Latvijas tālāku atpalicību no kaimiņiem, kas netiks piedots.

Tāpat Vilks norādīja uz to, ka, atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, atbalsta nauda pie mums ir ļoti maz sasniegusi mājsaimniecības un konkrētus cilvēkus.

Latvijas iedzīvotāju finansiāla noslāņošanās gan reģionāli, gan pēc profesiju grupām, gan citādos aspektos ir viena no būtiskākajām valsts attīstības problēmām, kas drīzāk ir citu problēmu sekas un iznākums, liecina gada garumā veiktais Dienas Biznesa pētījums Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Šis raksts apkopo 11 dažādu publikāciju secinājumus, lai veidotu kopainu un sniegtu pētījuma secinājumus sabiedrībai, likumdevējam un biznesa videi.

Apvērstā kohēzija

Lai arī Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts ik gadu investē aizvien lielākus līdzekļus kohēzijas politikas realizēšanā, rezultāts ir pretējs. Latvijas depopulācija notiek straujā tempā, un no Rīgas un Pierīgas attālinātie reģioni iedzīvotājus zaudē strauji, bet atlikušie saņem krietni mazāku atalgojumu nekā galvaspilsētas apkaimē, zaudē mobilitātes iespējas, jo sabiedriskā transporta plūsmas intensitāte tiek samazināta tieši proporcionāli attālumam no lielajām pilsētām. Papildu problēmas atklāj Latvijas Pašvaldību savienības dati un konsultantu secinājumi, kur viens no nozīmīgākajiem ir iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieņēmumu kritums, kas pamatīgi iespaido pašvaldību spēju ieguldīt attīstības projektos, turklāt administratīvi teritoriālās reformas kritika jau ir pāraugusi pašvaldību līmeni, un tās rezultāti tiek vērtēti drīzāk negatīvi, nekā pozitīvi, ja raugāmies uz nomaļu problēmu kā uz noslāņošanās cēloni reģionālā līmenī. Faktiski Latvijas kohēzijas politiku var dēvēt par apvērsto kohēziju, kad, neraugoties uz investīcijām, lai kaut ko mainītu un reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni tuvinātu Rīgai, notiek pretējais. Proti, iedzīvotāji reģionus vienkārši pamet, un apgalvojums, ka vidējās algas tuvojas Rīgas līmenim, neiztur kritiku, jo šī tuvošanās ir uz izbraukušo rēķina. Vidējo algu rēķina vien no atlikušo iedzīvotāju ieņēmumiem.

Lai mērītu kādas valsts labklājību, kas neapšaubāmi norāda arī uz vidusslāņa veidošanās iespējamību valstī kopumā, ir vesela rinda dažādu parametru, sākot no iekšzemes kopprodukta, vidējās algas, pirktspējas, nodarbinātības indeksiem, konkurences un korupcijas indeksiem, un šī saraksta noslēgumā ir Laimīgās planētas indekss (Happy planet index), kur Latvija 2019. gadā ierindojas 136. vietā, nedaudz aiz Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Mauritānijas.

Raksts tapis sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu, veidojot publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība – stabila valsts.

Galvenā lieta, kas jāsaprot, ir šī indeksa metodoloģija vai tas, kā tas veidojas. Proti, indekss tiek veidots no trīs galvenajiem rādītājiem: sagaidāmais dzīves ilgums; piedzīvotā labklājība; ekoloģiskā pēda. Sagaidāmais dzīves ilgums varētu šķist visvienkāršākais no parametriem, tomēr nav tā, ka par pamatu aprēķinos tiek ņemts katras valsts vidējais dzīves ilgums atbilstoši vietējās statistikas datiem.

Runa ir par paredzamo dzīves ilgumu, kur, protams, ievēro vidējo rādītāju, bet šī izmantotā dzīves ilguma definīcija ir šāda: vidējais gadu skaits, ko piedzimušam bērnam paredz nodzīvot, ja dominējošie modeļi, mirstības rādītāji dzimšanas brīdī paliek nemainīgi visas dzīves laikā. Proti, tā ir dzīves ilguma prognoze nupat dzimušam bērnam, nevis mērs tiem, kas nomirst konkrētajā gadā. Piedzīvotā labklājība ir aptauju dati, un šeit uzdevums ir šāds: “Sanumurējiet iedomātas kāpnes no nulles līdz desmit augšdaļā. Pieņemsim, ka kāpņu augšdaļa atspoguļo jums labāko iespējamo dzīvi, apakšdaļa - vissliktāko. Atzīmējiet, kurā vietā jūs atrodaties šajās kāpnēs!” Proti, cilvēks novērtē savas dzīves iespējas, to, kā varētu dzīvot, un norāda situāciju, kurā atrodas. No tā tiek aprēķināts valsts vidējais rādītājs.

Bagātie kļūst bagātāki, bet trūcīgie - trūcīgāki, lai arī, rēķinot vidēji, vienas mājsaimniecības ieņēmumi uz cilvēku aug nemitīgi, tāds ir galvenais secinājums no Centrālās statistikas pārvaldes pētījuma par Mājsaimniecību rīcībā esošajiem ienākumiem 2021. gadā, kas veikts pērn.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) uzsāk publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība-stabila valsts 12 mēnešu garumā par sabiedrības noslāņošanos, un to ievada ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos.

Vidējie ieņēmumi uz cilvēku pieaug

CSP 2022. gada aptaujas dati liecina, ka 2021. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi, salīdzinot ar 2020. gadu, pieauga par 7,6%, sasniedzot 678 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Izaugsme bija lēnāka nekā gadu iepriekš, tomēr pietiekami ievērojama. 2020. gadā pieaugums bija par 8,1%. Jāpiebilst, ka desmit gadu garumā minimālos iedzīvotāju ieņēmumus ir ietekmējusi minimālās algas celšana, ko nereti ir bijis grūti savienot ar darba ražīguma pieaugumu, kas savukārt rosināja tirgus dalībniekus pārplānot mazapmaksāto profesiju nodarbinātību arodos, kur darba ražīguma audzēšana nav iespējama pēc būtības. Piemēram, autobusa šoferis nevar kļūt ražīgāks vienā un tajā pašā maršrutā, lai arī minimālā alga tiek palielināta un ir prasība kaut ko darīt labāk, ātrāk vai vairāk. Šādu profesiju nav mazums, un neizbēgami mehāniska minimālo algu celšana neizbēgami noved pie papildu inflācijas kopumā.

Noslāņošanās notiek ne tikai Latvijas iekšienē, bet arī Eiropas Savienībā kopumā, kur skaidri redzams, ka dažās valstīs darbaspēka atalgojums kļūst lielāks daudz ātrāk nekā Latvijā. Visprecīzākais salīdzinājums ir ar Lietuvu, kur pēc Eurostat datiem 2008. gadā darbaspēka atalgojums bijis tāds pats kā Latvijā, bet 2022. gadā Lietuvas nodarbinātais vidēji saņem par 90 centiem stundā vairāk.

Dienas Bizness sadarbībā ar Mediju atbalsta fondu (MAF) turpina publikāciju sēriju Paēdusi sabiedrība - stabila valsts, interesējoties par sabiedrības noslāņošanos, ko ievadīja ar statistikas datiem par vispārējām tendencēm Latvijas mājsaimniecību ieņēmumos un secinājumu, ka bagātākie Latvijā kļūst bagātāki, bet trūcīgākie - trūcīgāki.

Metodoloģija un izmantotie dati

Eurostat piedāvā visai plaša spektra datu apjomu par atalgojumu dažādās nozarēs, un Dienas Bizness izvēlējās sadaļu, kas neapskata darbaspēka atalgojumu aizsardzībā, valsts pārvaldē un neskar sociālo apdrošināšanu, lai parādītu izmaiņas tieši to darbinieku ikdienā, kuri veido patiesos nodokļu ieņēmumus. Par atskaites punktu Dienas Bizness izvēlējās 2008. gadu, kas ir pēdējais gads pirms globālās finanšu krīzes, un tieši šajā mirklī divu Baltijas valstu – Latvijas un Lietuvas - darbinieku vidējie stundas ieņēmumi ir līdzvērtīgi – 5,9 eiro stundā. Eiropas Savienības vidējais rādītājs 2008. gadā ir 21,6 eiro stundā, bet 2022. gadā - 30,5 eiro stundā. Pieaugums ir par 41%. Vienīgā valsts, kurā šajā periodā piedzīvots darba samaksas kritums, ir Grieķija. Vidējā stundas darba samaksa 14 gadu laikā šajā valstī sarukusi par 14%. Līdztekus tā vēl aizvien ir lielāka nekā Latvijā.

Latvijā ir diezgan neskaidrs, kas vispār ir vidusšķira valstī un cik tā mums ir reāla, atzīst Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes speciālisti. Pētījumi veikti par sociālās nevienlīdzības jautājumiem, bet pārsvarā par sabiedrības mazturīgāko daļu, tostarp konsultējot Latvijas tiesībsargu. Pētīt vidusslāņa, kas ir sabiedrības balsts, izmaiņas traucē finansējuma trūkums.

Šādi ir galvenie secinājumi pēc Dienas Biznesa sarunas ar Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētajām profesorēm Līgu Rasnaču un Baibu Belu.

Kas ir vidusslānis? Ir izmaiņas?

“Ir diezgan neskaidrs, ko mēs vispār ar šo jēdzienu – vidusšķira vai vidusslānis - saprotam. 2018. gadā tika veikts SKDS pētījums, kur tika veikta salīdzināšana arī ar pētījuma datiem pirms 10 gadiem. Viens no secinājumiem bija, ka ir labi – vidusšķira mums ir pieaugusi! Tomēr, analizējot atsevišķus faktorus, izrādījās, ka nekas būtiski 10 gadu laikā nav mainījies,” tā L. Rasnača. Viņa uzsver, ka liela nozīme ir pašu cilvēku izjūtām un pašuztverei sabiedrībā. “Ir skaidrs, ka vairāk nekā puse no sabiedrības locekļiem vēlas sevi definēt kā vidusšķiru. Tad ir jautājums, kā izmērīt šo piederību vidusslānim, un pirmais no visiem ir ienākumi, jo tas ir skaidrs un saprotams lielums. Līdztekus jāteic - tas nebūt nav vienīgais kritērijs,” pauž L. Rasnača, to pamatojot gan ar sociālās drošības, gan drošības valstī vispār aspektiem. Pirmkārt, vai, zaudējot darbu Latvijā, cilvēks paliek piederīgs vidusšķirai vai tomēr nē? Kādas ir garantijas cilvēka mantiskajam stāvoklim krīzes brīžos? No otras puses ir jautājums - kādas ir prasības, lai piederētu vidusšķirai?

Sliktas ziņas tiem, kam Trampa ievēlēšana šķita pasaules gals; nē, tas ir sākums – jauns sākums cikliskām nepatikšanām

Šai komentārā būs runa par četriem asinsizliešanas gadījumiem diennakts laikā, kopš komentāru lapas redaktors man palūdza uzrakstīt par to, kas un kā no starptautiskajā arēnā šogad pieredzētā turpināsies nākamajā gadā. Pirmais gadījums ir Krievijas vēstnieka nogalināšana Turcijā, kas acīmredzot ir Daesh grupas teroristu vai to simpatizētāju atriebība Krievijai par Turcijai blakus esošās Sīrijas režīma atbalstīšanu karā pret salafītu novirziena islāmiskajiem dumpiniekiem.

Otrs gadījums ir kravas automašīnas ar nodomu veiktā ietriekšanās Ziemassvētku tirdziņā Berlīnē, nogalinot 12 un ievainojot vairākus desmitus. Pašlaik jebkuras publiskas nejēdzības neizbēgami notiktu Ziemassvētku kontekstā, jo līdz ar to komercializāciju šie baznīcas svētki tiek piesaukti visur, lai gan tiem būtībā nav nekāda sakara ar karstvīna tirdzniecības telti, kurā vispirms ietriecās terorista nolaupītais smagais auto, aizraujot nāvē daudzas dzīvības. Tāpēc es savā interpretācijā labprāt paliktu pie neitrāla vērojuma – ka tas draņķis vienkārši piemeklēja maksimāli blīvu un relaksējušos cilvēku koncentrāciju, un, grozies kā gribi, tā pašlaik Eiropā ir ar savu reliģiozo ingredientu.

4G mobilā interneta ātrumu var ietekmēt dažādi faktori, komentējot reklāmas, kur tiek salīdzināti dažādu telekomunikāciju operatoru interneta ātrumi, portālam db.lv skaidroja telekomunikāciju un IT žurnālists Juris Kaža.

«Pirmkārt, reklāma kā tāda ir savas preces slavēšana ar pārspīlējumiem, un tas ari attiecas uz atsaucēm uz dažādām autoritātēm, piemēram, ka tik un tik procenti Latvijas zobārstu iesaka kaut kādu konkrētu zobu pastu. Ja šādu reklāmu publicē, tad vajadzētu būt pieejamiem pētījuma vai aptaujas pamatdatiem, taču vai Tele2 deva avotus savam apgalvojumam?,» jautā eksperts.

Kas attiecas uz mobilā interneta ātrumu, J. Kaža uzsver - tam var censties atrast kādu caurmēra ātrumu, mērot ar dažādiem rīkiem dažādās vietās un dienas laikos, taču šos mērījumus iespaido tīkla un konkrētu bāzes staciju noslodze.

«Tā, piemēram, mērījums punktā A var būt 100 Mbps agri no rīta vai naktī, kad neviens nelieto internetu, vai turpat 25 Mbps vakarā, kad visi straumē filmas (piem. Viaplay aplikāciju). Tā kā 4G signāls tiek uzturēts radio sakaros tikai no bāzes stacijas līdz gala lietotājam, ātrumu arī var papildu ietekmēt optikas tīkla un maģistrāla interneta, kas savieno bāzes stacijas, noslodze,» skaidro J. Kaža. «Respektīvi, signāls no mājokļa uz bāzes staciju strādā ar, teiksim 80 Mbps, bet tīklā ir intensīva plūsma, kas mazina sakaru ātrumu ar konkrētu interneta resursu – piemēram, kad visi Latvijā un puse ASV skatās Kristapa Porziņga veikumus New York Knicks interneta vietnē,» viņš min piemēru.

Valsts atbalstam Covid-19 krīzes pārvarēšanā plašākam bija jābūt jau pērn, ceturtdien intervijā Latvijas Televīzijas raidījumam "Rīta Panorāma" sacīja Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks.

"Lielākā problēma Latvijā tika pieļauta pagājušajā gadā - atbalstam vajadzēja būt ātrākam un plašām. Ielaistās problēmas mēs redzam tagad. Iespējams, Covid-19 rādītāji mums tagad ir augstāki, sabiedrība ir neapmierināta, apjukusi," teica Vilks.

Tāpat Latvijas Bankas padomes loceklis atzīmēja, ka valsts atbalstam ir jābūt pārdomātākam un mērķētākam. "Covid-19 seku novēršanai janvāra beigās bija iztērēti apmēram 1,3 miljardi eiro, bet no šīs summas līdz iedzīvotājiem vai uzņēmējiem grantos aizgāja apmēram 10%. Tās proporcijas nav samērojamas, tāpēc ir tā viļņošanās," pauda Vilks.

Pēc viņa teiktā, arī lēmums izmaksāt 500 eiro par katru bērnu zināmā mērā apliecina nespēju valsts atbalstu sniegt mērķēti. "Ja valdība nav spējīga ar naudas atbalstiem mērķtiecīgāk sasniegt šīs grupas, tad, acīmredzot, nav vairs kur atkāpties. Tas ir pateikts, helikopteri salikti rindās, tajos salikta nauda un, acīmredzot, tie lidos. Tā zināmā veidā ir tāda nespēja problēmai pieiet mērķtiecīgi," teica Vilks.

Saeima šodien lēma Latvijas Bankas (LB) padomes locekļa amatā iecelt Eiropas Investīciju bankas vadības komandas pārstāvi un bijušo finanšu ministru Andri Vilku.

Vilku minētajam amatam virzīja LB prezidents Mārtiņš Kazāks.

Par Vilka iecelšanu nobalsoja 45 deputāti, pret to bija 21 parlamentārietis, seši deputāti balsojumā atturējās.

Deputāts Valērijs Agešins (S) atgādināja uzņēmuma "Liepājas metalurgs" likteni, uzsverot, ka, viņaprāt, Vilks darbojies pret iedzīvotāju un valsts tautsaimniecības interesēm.

"Liepājnieki nav aizmirsuši toreizējā finanšu ministra rīcību un vienaldzību. Tagad ir grūt pateikt, cik daudz Latvijai maksājusi cilvēku aizbraukšana no valsts tā dēļ. Jo vilks tālāk no Latvijas tautsaimniecības, jo labāk," teica Agešins, piebilstot, ka "Saskaņa" Vilku neatbalstīs, jo uzskata par nepieņemamu viņa iepriekšējo darbību.

Latvijas ekonomikai atkopšanās prasīs apmēram divus gadus, pirmdien intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Bankas jaunieceltais padomes loceklis Andris Vilks.

"Mums vajadzēja būt "V" veida attīstībai. Tas nozīmē samērā dziļš, ātrs kritiens un ļoti ātra atgūšanās. Tas tā arī būtu noticis, bet tagad mēs redzam, ka no citiem reģioniem gāžas otrais [Ciovid-19] vilnis ar krietni lielākiem apmēriem, nekā mēs gaidījām. Līdz ar to ārējo faktoru dēļ atkal varētu būt aizturēts patēriņš un investīcijas, kā arī varētu būt mazāki eksporta apmēri," sacīja Vilks.

Viņš norādīja, ka tādējādi Latvijas un arī visas Baltijas ekonomikas attīstībā varētu būt vērojams "U" veida attīstības scenārijs, ekonomikai atgūstoties apmēram divu gadu laikā. "Attīstības modelis nebūs "V" veida, kad mēs gada laikā atgūstamies, bet būs "U" veida visām Baltijas valstīm, kad mums vajadzēs apmēram divus gadus. Tas vienalga ir salīdzinoši labs scenārijs, jo būs reģioni, kuros ievilksies šī atkopšanās krietni ilgāku periodu," atzīmēja Vilks.

Latvijai nav izlēmības attiecībā uz lieliem lēmumiem darbaspēka nodokļu izmaiņu jomā, ceturtdien intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Bankas padomes loceklis Andris Vilks.

"Manuprāt, vienmēr var sūdzēties un meklēt labāko brīdi, bet šis gads noteikti būs salīdzinoši labvēlīgs, lai šo jautājumu risinātu, un risinātu ar lielāku pakāpi," teica Vilks, piebilstot, ka sociālā joma nekad nav bijusi pietiekami pievilcīga, dalot amatus, tādējādi gan nodarbinātības, gan arī sociālās lietas līdz šim ir palikušas salīdzinoši aizmugurē.

Vilkts arī atzīmēja, ka Latvijā spertie soļi attiecībā uz darbaspēka nodokļa sloga mazināšanu līdz šim ir bijuši "mazi", taču valdība ir apliecinājusi, ka spēj samērā ātri panākt vienošanos, piemēram, kad runa bija par "helikopteru naudu" pandēmijas krīzes laikā. "Tad, kad bija jāizšķiras par atbalstu ģimenēm un atbalstu bērniem, vairāki simti miljoni tika īsā brīdī piešķirti, valdībā īpaši nediskutējot. Šeit ir runa tieši par tiem pašiem dažiem simtiem miljonu. Tāpēc iespēja vienoties ir," teica Latvijas Bankas padomes loceklis.

Eiropas Savienības Telekomunikāciju regula paredz viesabonēšanas tarifu atcelšanu no 2017. gada 15. jūnija, kas nozīmē, ka patērētāji par mobilā telefona zvaniem un internetu varēs vienādi maksāt gan savā valstī, gan citur Eiropas Savienībā.

Jaunā kārtība, par kuras detaļām ES līmenī vēl jāpieņem lēmumi, var veicināt tarifu celšanos tur, kur tie patlaban ir zemāki, jo šo valstu operatori būs spiesti piemaksāt savu klientu vietā, norāda eksperti.

Iespējams, mobilo sakaru tarifu pieaugumu nākotnē šīs pārmaiņas ietekmētu mazāk, ja ar dalībvalstu pūlēm zemākā līmenī tiktu noturētas viesabonēšanas vairumtirdzniecības cenas, kas sāpīgāk ietekmē tās valstis, kurās patlaban mobilo sakaru pakalpojumi ir lētāki. Kā liecina Eiropas Padomes izplatītā informācija, regulas projektā ir noteiktas robežas maksām, ko operatori var viens otram prasīt par savu tīklu izmantošanu, lai sniegtu viesabonēšanas pakalpojumus. Šie cenu griesti attiecas uz balss zvaniem, SMS un datu izmantošanu. Tāpat jauno noteikumu mērķis ir saglabāt stimulus ieguldījumiem tīklos un nepieļaut konkurences izkropļojumus ne vietējā, ne apmeklētajā sakaru tīklā. Vispārējā pieeja paredz jaunu mehānismu vairumtirdzniecības līmenī, lai izņēmuma apstākļos nodrošinātu ilgtspēju. Ja operatori nespēj atgūt savas izmaksas, tie var savas valsts regulatoram lūgt atļauju piemērot papildmaksu virs noteiktajiem griestiem.

Viens no plašāk izmantotajiem valsts un tās iedzīvotāju turības rādītājiem ir iekšzemes kopprodukts uz vienu valsts iedzīvotāju, un, atbilstoši Pasaules bankas pieejamajiem datiem, Latvija kopš 1995. gada, kad valsti bija pametuši Krievijas bruņotie spēki, ir apsteigusi daudzas pasaules valstis, līdztekus atpaliekot no kaimiņiem.

Skaidrojot metodoloģiju, dati ņemti no Pasaules bankas statistikas vietnes, kur apskatīts IKP uz vienu iedzīvotāju, kas izteikts aktuālajos starptautiskajos dolāros, konvertējot pēc pirktspējas paritātes (PPP) konversijas koeficienta. Tas nozīmē, ka tiek ņemts vērā, cik preču par konkrēto dolāru iespējams nopirkt noteiktā valstī. Savukārt IKP ir visu valsts rezidentu ražotāju bruto pievienotās vērtības summa, pieskaitot visus produktu nodokļus un atņemot nost subsīdijas, kas nav iekļautas produktu vērtībā. Konversijas koeficients ir telpisks cenu deflators un valūtas konvertētājs, kas kontrolē cenu līmeņa atšķirības starp valstīm. Kopējais iedzīvotāju skaits ir gada vidus iedzīvotāju skaits, kas balstīts uz de facto iedzīvotāju definīciju, kurā tiek skaitīti visi iedzīvotāji neatkarīgi no juridiskā statusa vai pilsonības.